Man vienreiz atsūtīja tizlu dziesmiņu ar tekstu- atraksti man bla bla bla...

Tad, kad tu man rakstīji,
Lai uzrakstu Tev,
Es nezināju, ko lai raksta,
Bet man tā gribējās Tev uzrakstīt,
Jo Tev tā gribējās man uzrakstīt,
Lai es Tev uzrakstu.
Tad, kad man saka, lai es rakstu,
Es nekā nevaru uzrakstīt.
Bet tad, kad man to saki Tu,
Man šķiet, ka es varētu visu pasauli aprakstīt,
Nezinot, par ko lai raksta.
Bet galvenais ir rakstīt.
Jo es taču rakstu Tev.
Un tā jau ir- kad rakstu Tev
Man šķiet, ka ierakstu sevi
Tevī un mūžībā.

būt, bet nebūt, kad esam, bet neesam.

Palāpīt to zeķu caurumus, kuras vienreiz jau aizmeti. Profilaksei ?

Tu esi tad, kad mēs esam.

Bet mēs jau nekad neesam.

Vienreiz bijām.

Un tad Tu biji.

Es arī tad biju.

Es biju Tev.

Tu biji man.

Arī manis nav, kad mēs neesam.

Es esmu, kad esam.

Bet mēs jau nekad neesam.

Un es iemācījos, kā ir būt, kad neesam.

Bet tad, kad es ieraugu Tevi -

Es es ne esmu, ne neesmu.

Es tad tā kaut kur

Lidoju

.