Dzīve ir cīņa par pierādījumu,
Par pierādījumu tam, ka esam dzīvi, ka jūtam.
Mēs cīnāmies, lai pierādītu savu cilvēcību - tātad, savu kļūdu nozīmīgumu.
Katra apzināta un neapzināta rīcība, doma, izpausme ir arguments, lai pierādītu to, ka ir gan mīlestība, gan naids, ka ir gan labais, gan ļaunais, tālāk pierādot, ka viss ir relatīvs.
Taču visspēcīgākā griba ir pierādīt, ka ticība ir visa spēka pamats.
Ticība sev.
Teiksi, ka nav vērts cīnīties, ka nav vērts pierādīt- kam tas viss vajadzīgs ?
Vajadzīgs nav nekas un reizē viss.
Es esmu vajadzīgs Tev. Tu esi vajadzīgs man. Ne tā, kā iedomājamies, ne tā, kā definējam- tā, kā vienkārši esam. Tā, kā dzīvojam.
Katra jaunā diena ir pierādījums tam, ka viss dzīvais ir kustība.
Nekas nestāv uz vietas. Nekas. Ne tavas labās, ne sliktās dienas. Tās bija vakar. Bet šodien tu dzīvoji. To tu pamanīsi tikai rīt. Jo šodien tu dzīvo- tu esi kustība, tātad- tu esi dzīvs.
Pamanīt likumsakarības starp dienu, cilvēku, rīcības, emociju mozaīku gabaliem- pierādīt pasaules veselumu.
Aprast ar to. Pieņemt spēles noteikumus.
Cīnīties par nevis pret.
Ļauties.
Tā ir vieglāk dzīvot.
Tā ir dzīvot, nevis eksistēt.
Satikt sevi vakardienā un teikt- "TU to izdarīji gods godam, bet nu ir mana kārta - šodien!"
