es esmu zeme.

Zeme, jā !

Es esmu zeme, izslāpusi zeme -

Tu mani pats par tādu pārvērti ;

Tu mīlas prasīji,- vai nu tev bailes ?

Es esmu pati zeme, karsta, kaila,

Ar ugunssārtām rozēm apvijusies .

Es nāku, nesta paša negaisa,

Mans skats ir reibums, mana dvēsle vētra, -

Uz manām lūpām visi grēki deg !

Un visas laimju laimes acīs staro !


...


Jā- līksmais ārprāts, ārprātīga līksme !
Kā reibis katrs vārds man iet pār lūpām ,
Ikkatra mana doma dej tev priekšā -
Nāc - mana miesa deg kā balta liesma ,
Līdz matu saknītēm man sprikstēt sprikst -
Nāc, skūpsti mani, skūpsti, skūpsti !
Dzer manu savārīj'šos dvēseli !
Nav dievi tādu dziru dzēruši ,
Nav velni apreibuši tādā skurbā ,
Es Tevi saviem skūpstiem apskāvieniem
Kā karstām tuksnešsmiltīm apbēršu !

/ Aspazija.   Sidraba šķidrauts. /

Katrs mazs sniegavīrs .

Katram mazam sniegavīram pienāk diena, kad viņa lielā apakšējā lode, kļūst par mazu.
Katram mazam sniegavīram. Bet ar to jau nekas nebeidzas. Visi mazi sniegavīri nav vienādi. Ir prātīgie un mazāk prātīgie. Ir arī neprātīgie, bet mēdz izkust ātrāk, nekā tie citi.
Mazs un mazāk prātīgs sniegavīrs gānīsies, ka ir pārāk mazs, ka viņam vajag lielāku slotu, lielāku spaini, lielāku burkānu. Bet kas to visu turēs, mazais ?
Mazs un prātīgs sniegavīrs, saprot, ka, lai noturētos pats un noturētu visu, kas turams, sevi jāceļ pakāpeniski.
Lai noturētu lielo burkānu, Tev vajag lielu, stipru galvu. Lai noturētu lielo galvu ar visu burkānu, Tev vajag spēcīgu kaklu un rumpi, un rokas, kurām pa spēkam turēt lielo slotu. Bet kas to visu turēs, ja tev nebūs pamata bumbas. Kas turēs Tavu lielumu ?
Katrs mazs sniegavīrs sākas no nekā, un veļas, un apaug, un kļūst lielāks. Katrs mazs sniegavīrs sākas no apakšas, no pamata, un tiek celts un stutēts uz augšu. Pa lodei, pa posmam. Un pienāks laiks arī īstajam burkānam un slotai.
Un tā dīvaini jau ir ar to laiku, kad mazam sniegavīram tapt vai augt.
Siltums neder nekā. Pilnīgā sniegavīra drošība un laime ir aukstums. Tad katrs mazs sniegavīrs zina, ka neizkusīs, zina, ka stāvēs balts un stingrs. Bet arī tas neder, lai mazais sniegavīrs augtu. Sniegam ir jāsāk kust, sniegam ir jākļūst mīkstam un paļāvīgam,lai tas liptu un turētos kopā. Gaisā ir jājūt bažīgs mitrums, jājūt neziņa- kas tagad būs atkusnis vai atkal sals. Tikai šajā sala atkāpšanās satraukumā, šajā neziņā, šajā izšķirošajā mirklī mazs sniegavīrs var dzimt un augt lielāks. Tikai tad, kad drošs nav nekas- tikai tad, tā ir pilnīgās izaugsmes iespēja.


Mazais prātīgais, mazāk prātīgais un neprātīgais cilvēk- pavelc paralēles.
Ar lielu "gribu" un mazu "varu" Tu sagāzīsies čupā vai, labākajā gadījumā, tāds mazs arī paliksi.
Bez stingra un spēcīga pamata Tava stabilitāte ir relatīva.
Un sterilitāte nekad nav bijusi attīstības virzītājspēks. 
Viss spēks, gudrība un attīstība slēpjas problēmā un tās atrisinājuma meklējumos.




Priekā, mazais cilvēk.


a.