mana paaudze. I

arī mēs vairs neklusēsim
arī mums jau izauguši gudrības zobi
un zilos ceļgalus
nomainījis klupiens pie dzīves cietzoļu čībām

vēl esam jūrā līdz ceļiem
un jā gribam tālāk par horizontu
bet no Daukām jau izaugām

un nebāziet pirkstu acīs
jums jau tik patīk par visu runāt
bet mēs vēl gribam darīt

maiss pamazām pildās
pēc brīža vilks pie zemes
bet neapgrieziet mums spārnus par ātru-
mēs esam jūsu nākotne

lūgums.

Iztīri man acis,
lai es varu redzēt,
gan pavasari,
gan to, kā šauj.

skaists vārds- nāve.

".. Šviters:
 Es esmu aicināts miršanai, vien nāve ir mūžīga.
Dzīve ir vienreizēja dabas ņirgāšanās, oglekļa neķītra maldīšanās, zemes virskārtas ļaundabīga pūžņošana, nesadziedināma krevele. 

No nedzīva salikti, mēs nedzīvā sabrūkam." 

/ Frīdrihs Dirrenmats " Meteors"/ 

Komentējot šo lugu, Dirrenmats saka :

"Cilvēks nedzīvo viens pats. Dzīve ir iespējama vienīgi caur kopdzīvošanu un kopdzīvošanā - cilvēks viens ir tikai mirstot. Miršana ir pēdējā iespējamā nošķiršanās. Mirstot cilvēks kļūst par totālu indivīdu."

Nāve. Cik skaists vārds.

no plānotāja pierakstiem.

Es jūtos kā tārps, uzmaukts uz āķa.
Uzmaukts, caurdurts.
Atstāts uz āķa sakalšanai.
Tu neturpināji. 
Tu atstāji nepabeigtu, neizdarītu.
Neizmantoji mani, lai es pēcāk varētu nomirt. 
Un miers.
Nē. Tu mani atstāji kailu uz auksta āķa.
Es mirstu, mirkstot savās asinīs.
Tās plūst gar manu miesu.
Man  ir karsti.
Es sajūtu šo, savas asins smaržu.
Man ir karsti. Bet es mirstu.
Tā Tu mani atkal atstāji.
Pārdomāji.
Nemakšķerēsi.
Nē.
Tagad es mirstu.
Karsta un neizmantota.

relatīvisms.

Relatīvs

mūsdienās

ir viss.

Nekas

nav viennozīmīgs.

Izņemot

telpu.

Tātad es varu

apiet visu.

Visu,

izņemot 

to sienu, kas ir starp mums.

Siena

ir relatīva.

Bet tā ir un paliek

siena.

Tā ir un paliek

daļa no telpas.