relatīvā brīvība.

Visierobežotākais cilvēks ir tad, kad tam tiek dota izvēles iespēja, jo vienmēr no kaut kā ir jāatsakās.
Bet cilvēka brīvība tiek definēta tieši ar iespēju izvēlēties.
Tātad, gan ierobežotība, gan brīvība ir relatīvas.
Cilvēkam esot jādod iespēja izvēlēties, vai viņš vēlās būt labs, vai ļauns.
Bet cilvēks to nevar izvēlēties.
Cilvēks vienkārši ir.
Arī labais un ļaunais ir relatīvs, jo relatīvs ir viss.

mana paaudze. I

arī mēs vairs neklusēsim
arī mums jau izauguši gudrības zobi
un zilos ceļgalus
nomainījis klupiens pie dzīves cietzoļu čībām

vēl esam jūrā līdz ceļiem
un jā gribam tālāk par horizontu
bet no Daukām jau izaugām

un nebāziet pirkstu acīs
jums jau tik patīk par visu runāt
bet mēs vēl gribam darīt

maiss pamazām pildās
pēc brīža vilks pie zemes
bet neapgrieziet mums spārnus par ātru-
mēs esam jūsu nākotne

lūgums.

Iztīri man acis,
lai es varu redzēt,
gan pavasari,
gan to, kā šauj.

skaists vārds- nāve.

".. Šviters:
 Es esmu aicināts miršanai, vien nāve ir mūžīga.
Dzīve ir vienreizēja dabas ņirgāšanās, oglekļa neķītra maldīšanās, zemes virskārtas ļaundabīga pūžņošana, nesadziedināma krevele. 

No nedzīva salikti, mēs nedzīvā sabrūkam." 

/ Frīdrihs Dirrenmats " Meteors"/ 

Komentējot šo lugu, Dirrenmats saka :

"Cilvēks nedzīvo viens pats. Dzīve ir iespējama vienīgi caur kopdzīvošanu un kopdzīvošanā - cilvēks viens ir tikai mirstot. Miršana ir pēdējā iespējamā nošķiršanās. Mirstot cilvēks kļūst par totālu indivīdu."

Nāve. Cik skaists vārds.

no plānotāja pierakstiem.

Es jūtos kā tārps, uzmaukts uz āķa.
Uzmaukts, caurdurts.
Atstāts uz āķa sakalšanai.
Tu neturpināji. 
Tu atstāji nepabeigtu, neizdarītu.
Neizmantoji mani, lai es pēcāk varētu nomirt. 
Un miers.
Nē. Tu mani atstāji kailu uz auksta āķa.
Es mirstu, mirkstot savās asinīs.
Tās plūst gar manu miesu.
Man  ir karsti.
Es sajūtu šo, savas asins smaržu.
Man ir karsti. Bet es mirstu.
Tā Tu mani atkal atstāji.
Pārdomāji.
Nemakšķerēsi.
Nē.
Tagad es mirstu.
Karsta un neizmantota.

relatīvisms.

Relatīvs

mūsdienās

ir viss.

Nekas

nav viennozīmīgs.

Izņemot

telpu.

Tātad es varu

apiet visu.

Visu,

izņemot 

to sienu, kas ir starp mums.

Siena

ir relatīva.

Bet tā ir un paliek

siena.

Tā ir un paliek

daļa no telpas.

***

nekad nesaki vienmēr
nekad nesaki nekad
vienmēr nesaki nekad
vienmēr saki - visādi var būt
bet vienmēr nesaki arī tā
nekad nevajag vienmēr
vienmēr nevajag nekad
nekad vienmēr
vienmēr nekad
.

ai.
vienkārši nerunā.

nepanesams tuvums.

Nepanesams tuvums
ir tavs tuvums,
jo vienmēr
gribas
vēl tuvāk,
bet sanāk tikai tālāk.
Visu laiku
atgriežamies
viens pie otra
līdz nepanesamam
tuvumam,
jo vienmēr
taču
gribas
vēl tuvāk,
jo vienmēr
tuvāk drīkst
arvien mazāk
un mazāk.

Klausiet Vailda kungu !

" ... Ah! realize your youth while you have it. 

Don't squander the gold of your days, listening to the tedious, trying to improve the hopeless failure, 

or giving away your life to the ignorant, the common, and the vulgar.

 These are the sickly aims, the false ideals, of our age.

 Live! Live the wonderful life that is in you!

 Let nothing be lost upon you.

 Be always searching for new sensations. 

Be afraid of nothing. . . " 

Lasīju šo grāmatu latviešu valodā. Nu šis citāts kalpo kā tagadnes esības karogs, kuru turēt, kuru nest sev pa priekšu, atgādinot laika nepielūdzamību gan sev, gan saviem laika biedriem.

Laiks ir relatīvs, tāpat kā vecums. Taču tikai mēs paši esam atbildīgi par to apsaimniekošanu.

Es necenšos kādu noniecināt,  es tikai mēģinu pārliecināt, ka

šis laiks, ko pavadām dzīvojot, ir pārlieku dārgs,

lai mēs pašmērķīgi censtos pierādīt savas spējas būt iecietīgam.

Jā, tādam vajag būt, ja straume tā liek,

bet ne tīši mesties par skrūvējamo korķi pudelei, kuras gals aizbāžams ar parasto.

Tā ir bezjēdzīga sevis, savu garīgo resursu un enerģijas izšķērdēšana.

Viss, ko es vēlos pateikt- neradi liekus sarežģījumus,

bet gan tiec galā ar iespējām, kuras atnāk pie tevis pašas.

Dzīvo !

"... Izmantojiet jaunību, kamēr tā dota ! 

Nešķiediet laiku ar garlaicīgiem cilvēkiem, labojot viņu nelabojamās vājības,

 vai atdodot sevi nekrietnām un necienīgām sirdīm ! 

Ak, mūslaiku maldīgie mērķi un ideāli ! 

Dzīvojiet ! Dzīvojiet skaistu dzīvi, kāda slēpjas jūsu būtībā !

 Lai nekas neiet zudumā ! 

Meklējiet vienmēr jaunas izjūtas ! 

Nebīstieties ne no kā !... " 

/Oskars Vailds- "Doriana Greja ģīmetne "/

Ojārs no manas sirds.

Es mūžīgi spēšu apbrīnot un tikai mēģināt iztēloties tās skumjas, tās sāpes, tukšumu un nepiepildījuma sajūtu, tās iekšējās brūces, kuru kreveles atkal un atkal tiek uzplēstas. Ir tādi cilvēki, kuri dzīvo no skumjām.

Viņi smaida, viņi spēj priecāties par sīkumiem, saskatīt tajos laimi, bet piepildījumu dot tikai skumjas.

Arī mīlestībā. Es domāju, ka savienoties pilnībai un piepildījumam var tikai skumjais ar skumjo. Tur radīsies skumju harmonija, skumju līdzsvars un miers. Pretrunīgi? Bet vai tad tu nejūties smagāks no tukšuma tieši tad, kad esi tāds viens ?

Ir tādi skumjie cilvēki. Priecājas par visu, ar to mūžīgi skumstot.

Tie cilvēki..es viņus pazīstu.. - 'jūtīgie un atdalītie' .

Kāds jau zinās, par ko es..

Vācietis mani piepilda.. ar savām skumjām. Pasaka nepasakāmo.

Imants Ziedonis par viņu saka tā:

"Vācietis nepārtraukti cīnās pateikt nepasakāmo, to, par ko mēs sakām "Tas nav vārdiem pasakāms", un, kad viņam tas izdodas, tad tā ir nebijusi dzeja. "

Ojārs Vācietis

***

Es tevi gribu satikt,

es tevi gribu aizsniegt,

es tevi gribu satikt...

Man ļoti gribas tev patikt,

man gribas pie tevis palikt,

man negribas neko sacīt,

jo to nemaz nevar sacīt,

tam jādzīvo gaisā un zemē,

tam jādzīvo visu laiku.

Man spalgi un sveloši gribas,

lai manis tev drusciņ vajag,

lai nenomirst pavasaris,

man bail ir no tādiem līķiem.

Ar tevi man vairāk ir dūšas,

ar tevi es vairāk redzu,

un nav tādas vienas reizes,

kad drīkstētu mazāk redzēt.

Un redzētais viss ir jānes,

un tas nav uz zemes noliekams.

To nevar nolikt.

[1970]