Es mūžīgi spēšu apbrīnot un tikai mēģināt iztēloties tās skumjas, tās sāpes, tukšumu un nepiepildījuma sajūtu, tās iekšējās brūces, kuru kreveles atkal un atkal tiek uzplēstas. Ir tādi cilvēki, kuri dzīvo no skumjām.
Viņi smaida, viņi spēj priecāties par sīkumiem, saskatīt tajos laimi, bet piepildījumu dot tikai skumjas.
Arī mīlestībā. Es domāju, ka savienoties pilnībai un piepildījumam var tikai skumjais ar skumjo. Tur radīsies skumju harmonija, skumju līdzsvars un miers. Pretrunīgi? Bet vai tad tu nejūties smagāks no tukšuma tieši tad, kad esi tāds viens ?
Ir tādi skumjie cilvēki. Priecājas par visu, ar to mūžīgi skumstot.
Tie cilvēki..es viņus pazīstu.. - 'jūtīgie un atdalītie' .
Kāds jau zinās, par ko es..
Vācietis mani piepilda.. ar savām skumjām. Pasaka nepasakāmo.
Imants Ziedonis par viņu saka tā:
"Vācietis nepārtraukti cīnās pateikt nepasakāmo, to, par ko mēs sakām "Tas nav vārdiem pasakāms", un, kad viņam tas izdodas, tad tā ir nebijusi dzeja. "
Ojārs Vācietis
***
Es tevi gribu satikt,
es tevi gribu aizsniegt,
es tevi gribu satikt...
Man ļoti gribas tev patikt,
man gribas pie tevis palikt,
man negribas neko sacīt,
jo to nemaz nevar sacīt,
tam jādzīvo gaisā un zemē,
tam jādzīvo visu laiku.
Man spalgi un sveloši gribas,
lai manis tev drusciņ vajag,
lai nenomirst pavasaris,
man bail ir no tādiem līķiem.
Ar tevi man vairāk ir dūšas,
ar tevi es vairāk redzu,
un nav tādas vienas reizes,
kad drīkstētu mazāk redzēt.
Un redzētais viss ir jānes,
un tas nav uz zemes noliekams.
To nevar nolikt.
[1970]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru