Šobrīd jau kādu brīdi, kas vēl neilgi turpināsies, es gaidu. Nepacietīgi, ar satraukumu, nelielām bailēm, neziņu.
Šo gaidīšanu es pielīdzinu stāvēšanai rindā - rindā un tualeti.
Es šo skatu stādos priekšā šādu, iedomājieties -
brīvdabas pasākums, zaļā būda, aiz kuras milzīga rinda. Tu esi viens no viņiem, jau pavisam tuvu galamērķim. Sakrustotām kājām, ņemies un dīdies, nezini- raudāt vai smieties, jo, lai cik ļoti negribētos, lai kā tu apzinātos, ka esi nākošais, kurš tiks tur iekšā, tevī ir tas spiediens un satraukums, ka vari nepaspēt, ka var kas noiet greizi un sanākt skāde. Ņemies un peries, gribas tā, ka acīs kož. Aiz tevis desmitiem, simtiem tādu pašu- sakrustotām kājām, neziņā, satraukumā, gaidot un cerot, ka visi tiks līdz galam un gūs atvieglojuma labsajūtu.
Atvieglojuma labsajūta, par to, ka viss izdarīt un izdevies - tas ir tieši tas, ko gaidu. Ticu, ka arī kāds no jums "Tu".
Un pēc šīs labsajūtas atkal ar jaunu sparu vari mesties trakajā vasaras nakts ballē, svinēt dzīvi, līdz nākošajai reizei, kad jādodas garajā, satraukumu un dīdīšanās pilnajā rindā.
a.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru