vai Tu raudi, kad asaras laužas no dvēseles ?
vai Tu smejies, kad smiekli kā ar lielgabalu grib izšauties no sirds ?
vai Tu dziedi, kad melodija sazarojas Tavās asinīs un grib tikt palaista lidojumā ?
vai Tu kliedz, kad zini, ka pēc tam būs vieglāk ?
vai Tu skrien, kad kājas pašas grib Tevi nest ?
vai Tu uzrunā tieši to cilvēku un tieši tajā brīdī, kad jūti, ka sirds saka- tagad vajag ?
vai Tu noklusē indes vārdus, zinādams, ka tie nesīs postu ?
vai Tu izsaki pateicību un visus labos, ziedošos vārdus, ko jūti kā pasakāmus cilvēkam, ko satiec ?
vai Tu esi pateicis- es Tevi mīlu - par spīti tam, ko padomās, par spīti tam, kas sekos ?
Ja esi raudājis, ja esi smējies, dziedājis ,skrējis, uzrunājis, ja esi mīlējis-
cilvēk, Tu esi dzīvojis.
Ir muļķīgi runāt par dzīvošanu. Bet brīžos, kad no dzīves kāds aiziet, ir vērts ķerties pie savas dzīves analīzes.
Izpētīt savas sirds mozaīkas gabaliņus, un saprast, kas ir tās lietas, kas veido tavu laimes attēlu.
No viena gabaliņa līdz miljardam. Mums ir dota viena dzīve, lai mēģinātu atrast visus un iemācīties tos savienot.
Nakts. Ar prātu vakardienā, bet laiks jau rītdienā. Bet Tu pats esi šodienā.
Tev pašam šodienā nav ne gadu, ne datumu, ne laika joslu.
Tu esi tas, kas ir Tava dvēsele.
Dvēselei nav iekšējā pulksteņa. Dvēsele lido no mirkļa mirklī, nevis no dienas dienā.
Domāju. Kā man paveicies, ka esmu jutusi to lidojumu.
..dvēselīt, par to lidojumu.. !
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru