trešdiena, oktobris 27, 2010

āā. zēē. dzeja. III

Neviens cilvēks nevar būt svešāks kā tas, kuru Tu kādreiz esi mīlējis. [EMR]
-Tā notiek.  Rakstīju tad, kad vēl nebijām iznīcinājuši skaistumu. Tad, kad vēl šķita tuvs un pazīstams.
Bet viss jau notiek uz labu. Un labi, ka lietas beidzās. Patiešām labi !



Klusumā.

Klusuma deja
Starp tevi un mani.
Kā lēnā vējā
Mēs izplēnam.

Klusuma spēles
Ar tevi un mani.
Kā mēmas mēles
Mēs norimstam.

Klusuma dziesma
Skan tevī un manī.
Kā baltkvēla liesma
Mums dvēselē.

Es klusumu dzeru,
Kā dzeru es tevi.
Es baidos būt skaļš,
Man vajag to-

Tavu kailumu kluso,
Tavu mieru kluso,
Tavu sirdi kluso,
Tavu burvību...

(21.03.2010)

pirmdiena, oktobris 25, 2010

ddiena. par spēku un Viņām.

* jā, šī ir kopija no dr.lv dienagrāmatas.



Labu dienu !

Šodien ir tāda diena, kuras nosaukumu sinonīmu un skaidrojošajās vārdnīcās neievieto, bet visi zina, kas tā ir. Nu jā, dzimšanas diena.
Kopš iestājās pilngadība, līdz zināmam posmam būs vienalga, cik man gadu. Ir lieliska iespēja kārtējo reizi pasvinēt dzīvi. Un neprasiet to gadu daudzumu man, ja vien nav vitāli svarīgi un gribas izdarīt kādu priekšlaicīgu, uz stereotipiem un statistisku pieredzi balstītu spriedumu. Bet tas nu tā, uz katra paša sirdsapziņas.

Tuvojoties šai dienai, daudz domāju par savu vietu, izcelsmi, radu saitēm, ģimeni , audzināšanu. 
Kā attīstībā esoša un briestoša sieviete, paskatījos sev apkārt. Un ko es ieraudzīju ?- tu jautāsi. 
Es ieraudzīju to, cik fantastiskas sievietes man ir apkārt. Manas draudzenes un manas ģimenes sievietes.
Sievietes, ir gan galva, gan kakls, gan maigais pieskāriens un drošais solis reizē. 
Sievietes, kas tiek galā pašas saviem spēkiem. Sievietes, kas māk gan skaldīt malku, noēvelēt durvis, saskrūvēt skapi, vadīt auto, kā arī labi gatavot, šūt, tīrīt, kārtot. 
Sievietes, kas spēj rūpēties gan par sevi, gan citiem.
Un manas blakus sievietes ir unikālas un skaistas. Viņas ir gudras.
Sakiet, kā lai es neiedvesmojos- bioķīmiķe-laborante, grāmatvede, sociālantropoloģe, skolotāja, divas topošas arhitektes, topoša bioloģijas maģistre, kultūras vadības speciāliste.
Hei, tās ir MANAS sievietes. Manas vecmāmiņas, mamma, krustmāte, tante, māsīcas un draudzenes.
Es redzu, kā viņas dzīvo.
Es redzu, ka visa dzīve nav viens vienīgs rožu dārzs, un es redzu, kā viņas cīnās ar likteņa ērkšķiem. Uz zvaigznēm. 
Katram jau tā zvaigznīte sava- lielāka un mazāka, tuvāka un tālāka.

Viņas, manas sievietes, ir tik stipras. Bet tikai stiprākajiem dod visgrūtākos pārbaudījumus.
Tā ir mana iedvesma, tas ir mans spēks un mana pārliecība. Šīs fantastiskās, gādīgās, dzīvespriecīgās, gudrās un skaistās sievietes.

Šodien, kad ir mana diena, es saku jums visām paldies.
Paldies, ka auklējāt mani, barojāt, skatījāties ar mani Mazo Nāriņu vismaz 3 reizes dienā. Paldies, ka kasījāt pēdiņas un pļāpājāt līdz aizmigām.
Paldies, ka pacietāt manus kašķus, paldies, ka piedevāt naivumu un muļķību. 
Paldies, ka esat apskāviena balsts tajos brīžos, kad mana pasaule sašūpojas. Paldies, ka klausāties. Paldies, ka runājat. Paldies, ka svinat dzīvi kopā ar mani. 
Paldies katrai no jums, jo katra man ir kaut ko iemācījusi.

Jūs esat pasaulē, jūs dzīvojat. Un arī es šeit esmu, nu jau 19 gadus 5stundas un 25 minūtes.

Mammu, visvairāk paldies Tev par mīlestību un spēku. Tu biji un esi stipra. It īpaši šajā pēdējā gadā. Un man tiešām nav ne jausmas, kā tu pārdzīvo man līdzi visus priekus un bēdas. To laikam saproti tikai tad, kad rokās turi savu bērniņu. (Neiztraucies, plāna kādu brīdi vēl nebūs )
Manas mīļās, es ceru, ka spēšu kādu dienu attaisnot jūsu ieguldīto laiku un emocijas.
Jūs mani iedvesmojat lielām lietām. Jūs mani iedvesmojat dzīvei.
Es MĪLU dzīvi. Un es MĪLU jūs !


Vairs jau nav nozīmes, vai pasaulē valda patriarhāts vai matriarhāts, bet katram mazam ezītim skaidrs, ka ar maigumu, spēku, mīlestību un šarmu pildīta  Sieviete sagrozīs galvu visvīrišķīgākajam Vīrietim .

Par Sievietēm ! Priekā !

otrdiena, oktobris 12, 2010

Manam tauriņam samirkuši spārni .
Tu saki- Muļķīti, Tev jau sen vajadzēja paslēpties pažobeles sausumā un gaidīt pavasara sauli.
Bet es nekā nesaprotu. Tu teici, ka pasargāsi manu tauriņu. 
Tu solījies to paglabāt un sildīt. Tu teici, ka tev vajag mana tauriņa spārnu zīdainos skārienus, viņa krāsaino dzīvīgumu un maigo trauslumu.
Vasarā. Tā tu teici vasarā, kad viegli ģērbušies sēdējām zem zvaigznēm, un klausījāmies, kā dzied jūra.
Rudens. Tagad ir rudens. Un nesilda neviens- ne saule, ne radiators, ne Tu.
Ārā līst.
Manam tauriņam samirkuši spārni. Man ir skumji, man ir auksti.
Ārā tik skaisti līst, un man gribas līt līdzi.
Jā, asaro no abām pusēm.
Jo manam tauriņam ir samirkuši spārni. 
Tu saproti- manam tauriņam.
Tu ne nieka nesaproti. Tev bija vasara, Tev tagad ir rudens.
Lai mani sedz bieza āda, lai mana apņemšanās 
ir nesagraujams mūris, lai mana ticība sev un mīlestībai ir augstākais spēks, 
bet dvēsele ir un paliek... kā tauriņš.
Un manam tauriņam ir samirkuši spārni.