Manam tauriņam samirkuši spārni .

Tu saki- Muļķīti, Tev jau sen vajadzēja paslēpties pažobeles sausumā un gaidīt pavasara sauli.

Bet es nekā nesaprotu. Tu teici, ka pasargāsi manu tauriņu. 

Tu solījies to paglabāt un sildīt. Tu teici, ka tev vajag mana tauriņa spārnu zīdainos skārienus, viņa krāsaino dzīvīgumu un maigo trauslumu.

Vasarā. Tā tu teici vasarā, kad viegli ģērbušies sēdējām zem zvaigznēm, un klausījāmies, kā dzied jūra.

Rudens. Tagad ir rudens. Un nesilda neviens- ne saule, ne radiators, ne Tu.

Ārā līst.

Manam tauriņam samirkuši spārni. Man ir skumji, man ir auksti.

Ārā tik skaisti līst, un man gribas līt līdzi.

Jā, asaro no abām pusēm.

Jo manam tauriņam ir samirkuši spārni. 

Tu saproti- manam tauriņam.

Tu ne nieka nesaproti. Tev bija vasara, Tev tagad ir rudens.

Lai mani sedz bieza āda, lai mana apņemšanās 

ir nesagraujams mūris, lai mana ticība sev un mīlestībai ir augstākais spēks, 

bet dvēsele ir un paliek... kā tauriņš.

Un manam tauriņam ir samirkuši spārni.