tā īsi par nāvi un vientulību.

Arī uz mana krusta varētu rakstīt, pārfrāzējot Niedras 'Zemnieka dēls' -


 Viņa mīlēja. Viņas mīlestība bij viņas lāsts.


Nāve un domas par to ir normāla ikdienas sastāvdaļa.


Un, šķiet, ka man mazāk bail no nāves nekā no vientulības.

trīs nedēļas atklāsmes. ak, smagais krusts.

Iedvesmai- 
Ja Tu vēlies sākt remontu, bet līdz šim iespēja nav gadījusies, tad sāc iepirkt materiālus un instrumentus- iespēja sajutīs, ka tiek gaidīta un parādīsies.
( skaidra lieta, ka neba remontu taisīju un štrumentus pirku, bet ideja jau tā pati, mīlīši).


Pārējais- tīri secinājumu dokumentēšanai-
Un, izrādās, ka esmu jau satikusi to cilvēku, kurš man uzdāvinās Mēnesi. 
Tikai man uz viņu nav nekādu tiesību.
Skumji.

Ko lai saka-

Es Tevi blablabla tik ilgi, kamēr neiemācīšos ie-blablabla parastā cilvēkā .

Elpa.

Savāci burciņā manu elpu 
un tagad naktīs to vēro.
Naktīs mana elpa arī ir 
visskaistākā.
Tāda mierīga,
spēcīga un maiga reizē.
Tāda mitra.
Burciņa noraso.
Tu satrūksties.
Tev šķiet, ka mana elpa
raud.
Piebaksti burciņai-
notecēja asara.
Es zinu, ka tev bail -
man arī būtu bail.
Bet man ir nozagta
elpa .
Reizēm pietrūkst tieši tik
daudz ,
cik Tu tonakt paņēmi .

cikliskums garīgais.

Šodien nevarēju saprast - vai cilvēkā cikliskums ir naturāla parādība arī garīgi ?


Nu kā- cilvēks parastais-  depresija katru lietainu, pelēku rudeni, pārgurums katras ziemas beigās, kaķu laiks/ kaisles uzplūdi katru pavasari, patriotisma jūtu uzplūdi hokejā čempionāta, Līgo un valsts svētku laikā, mammas dabas mīlēšana uz lielās talkas laiku, apņēmība mainīties ( vai vismaz nekad vairs nedzert) ar katru 1.janvāri, un tā tālāk.


Britu zinātnieki ( vai arī Tu šeit iesmējies?) pēc īpašas formulas esot izrēķinājuši, ka gada draņķīgākā diena esot aptuveni pēdējā janvāra pirmdiena, bet laimīgākā pēdējā pirmdiena jūnijā .


Un..Katru gad' no jauna Krsitus bērniņš nāk..


KATRU GADU NO JAUNA .


Bet tā dziļi individuāli ir gadījies, ko ?


Kā tā var būt- tā pati pilsēta, tā pati iela, pat tas pats kvartāls. Tas pats scenārijs, tas pats iznākums un, ak jā, arī tie paši cilvēki. Tikai viena atšķirība- šoreiz vairāk apzinoties rīcību, šoreiz it kā gudrāki, it kā vairāk sevi saprotot, attiecīgi, nesaprotot pilnīgi neko .


Es vairs nepaļaujos ne uz ko, tāpēc es paļaujos uz visu .


Te jau vairs atliek tikai balsī smieties..
Bet kā tad ir ar to mūslaiku cilvēka garīgo cikliskumu, ko ?

Ļaudis saka, ka zibens vienā vietā nekad nesperot.
Nu, ziniet- iespēra .
Un tad tie paši ļaudis saka tā- ja iesper divreiz, tad spers arī trešo.
Tad spers vienmēr. 






Un pasakiet vēl, ka Liktenis ir pupu mizas.

Parasta nakts uz pirmdienu .

Es atkal biju
ielās
ar raibi gaismotiem uzrakstiem 
skatlogos
Es atkal biju
tumsā
Tava gara un miesas
kailumā
Baltos palagos
Balta miesa
guļ
bez miega
Es atkal biju
soli no visa tā
baltuma
Bet šoreiz
es nebiju
tik stulba
un Tevī 
neiemīlējos
Šoreiz

-------

dūmu mētelī sēžot,

vari atkailināt visu,

kas zem tā 

un

palikt tāds kails

un skaists.

tikai nečuksti to melim,

tikai nebļauj to

skeptiķim -

viņi piesmies.

viņiem kailums ir tikai 

ķermenis,

kurā iegrūst savus instinktus.

apčamdīt, nogaršot,

patīksmināties.

saindēt skaisto kailumu

ar uzvaras kliedzieniem.

kailums ir kluss.

klusums dzied.

iečuksti to tam

liesmas nesējam-

viņš māk apieties

kā maigi ar uguni,

tā karsti ar kailumu.

viņš mācēs ieraudzīt

arī zem dūmu mēteļa.

tikai nebļauj.

pierādījums.

Dzīve ir cīņa par pierādījumu,
Par pierādījumu tam, ka esam dzīvi, ka jūtam.
Mēs cīnāmies, lai pierādītu savu cilvēcību - tātad, savu kļūdu nozīmīgumu.
Katra apzināta un neapzināta rīcība, doma, izpausme ir arguments, lai pierādītu to, ka ir gan mīlestība, gan naids, ka ir gan labais, gan ļaunais, tālāk pierādot, ka viss ir relatīvs.
Taču visspēcīgākā griba ir pierādīt, ka ticība ir visa spēka pamats.
Ticība sev.
Teiksi, ka nav vērts cīnīties, ka nav vērts pierādīt- kam tas viss vajadzīgs ?
Vajadzīgs nav nekas un reizē viss.
Es esmu vajadzīgs Tev. Tu esi vajadzīgs man. Ne tā, kā iedomājamies, ne tā, kā definējam- tā, kā vienkārši esam. Tā, kā dzīvojam.
Katra jaunā diena ir pierādījums tam, ka viss dzīvais ir kustība. 
Nekas nestāv uz vietas. Nekas. Ne tavas labās, ne sliktās dienas. Tās bija vakar. Bet šodien tu dzīvoji. To tu pamanīsi tikai rīt. Jo šodien tu dzīvo- tu esi kustība, tātad- tu esi dzīvs.
Pamanīt likumsakarības starp dienu, cilvēku, rīcības, emociju mozaīku gabaliem- pierādīt pasaules veselumu.
Aprast ar to. Pieņemt spēles noteikumus.
Cīnīties par nevis pret.
Ļauties. 
Tā ir vieglāk dzīvot.
Tā ir dzīvot, nevis eksistēt.
Satikt sevi vakardienā un teikt- "TU to izdarīji gods godam, bet nu ir mana kārta - šodien!"

es esmu zeme.

Zeme, jā !

Es esmu zeme, izslāpusi zeme -

Tu mani pats par tādu pārvērti ;

Tu mīlas prasīji,- vai nu tev bailes ?

Es esmu pati zeme, karsta, kaila,

Ar ugunssārtām rozēm apvijusies .

Es nāku, nesta paša negaisa,

Mans skats ir reibums, mana dvēsle vētra, -

Uz manām lūpām visi grēki deg !

Un visas laimju laimes acīs staro !


...


Jā- līksmais ārprāts, ārprātīga līksme !
Kā reibis katrs vārds man iet pār lūpām ,
Ikkatra mana doma dej tev priekšā -
Nāc - mana miesa deg kā balta liesma ,
Līdz matu saknītēm man sprikstēt sprikst -
Nāc, skūpsti mani, skūpsti, skūpsti !
Dzer manu savārīj'šos dvēseli !
Nav dievi tādu dziru dzēruši ,
Nav velni apreibuši tādā skurbā ,
Es Tevi saviem skūpstiem apskāvieniem
Kā karstām tuksnešsmiltīm apbēršu !

/ Aspazija.   Sidraba šķidrauts. /

Katrs mazs sniegavīrs .

Katram mazam sniegavīram pienāk diena, kad viņa lielā apakšējā lode, kļūst par mazu.
Katram mazam sniegavīram. Bet ar to jau nekas nebeidzas. Visi mazi sniegavīri nav vienādi. Ir prātīgie un mazāk prātīgie. Ir arī neprātīgie, bet mēdz izkust ātrāk, nekā tie citi.
Mazs un mazāk prātīgs sniegavīrs gānīsies, ka ir pārāk mazs, ka viņam vajag lielāku slotu, lielāku spaini, lielāku burkānu. Bet kas to visu turēs, mazais ?
Mazs un prātīgs sniegavīrs, saprot, ka, lai noturētos pats un noturētu visu, kas turams, sevi jāceļ pakāpeniski.
Lai noturētu lielo burkānu, Tev vajag lielu, stipru galvu. Lai noturētu lielo galvu ar visu burkānu, Tev vajag spēcīgu kaklu un rumpi, un rokas, kurām pa spēkam turēt lielo slotu. Bet kas to visu turēs, ja tev nebūs pamata bumbas. Kas turēs Tavu lielumu ?
Katrs mazs sniegavīrs sākas no nekā, un veļas, un apaug, un kļūst lielāks. Katrs mazs sniegavīrs sākas no apakšas, no pamata, un tiek celts un stutēts uz augšu. Pa lodei, pa posmam. Un pienāks laiks arī īstajam burkānam un slotai.
Un tā dīvaini jau ir ar to laiku, kad mazam sniegavīram tapt vai augt.
Siltums neder nekā. Pilnīgā sniegavīra drošība un laime ir aukstums. Tad katrs mazs sniegavīrs zina, ka neizkusīs, zina, ka stāvēs balts un stingrs. Bet arī tas neder, lai mazais sniegavīrs augtu. Sniegam ir jāsāk kust, sniegam ir jākļūst mīkstam un paļāvīgam,lai tas liptu un turētos kopā. Gaisā ir jājūt bažīgs mitrums, jājūt neziņa- kas tagad būs atkusnis vai atkal sals. Tikai šajā sala atkāpšanās satraukumā, šajā neziņā, šajā izšķirošajā mirklī mazs sniegavīrs var dzimt un augt lielāks. Tikai tad, kad drošs nav nekas- tikai tad, tā ir pilnīgās izaugsmes iespēja.


Mazais prātīgais, mazāk prātīgais un neprātīgais cilvēk- pavelc paralēles.
Ar lielu "gribu" un mazu "varu" Tu sagāzīsies čupā vai, labākajā gadījumā, tāds mazs arī paliksi.
Bez stingra un spēcīga pamata Tava stabilitāte ir relatīva.
Un sterilitāte nekad nav bijusi attīstības virzītājspēks. 
Viss spēks, gudrība un attīstība slēpjas problēmā un tās atrisinājuma meklējumos.




Priekā, mazais cilvēk.


a.