cilvēk, kā ir ar tevi ?

Cilvēk, kur spēku smeļas Tavs gars ?

Es esmu jūras bērns. Manās asinīs šalc jūra. Pie savas, Baltijas jūras, es eju kā citi iet uz baznīcu. Tur vari krist ceļos un lūgt piedošanu, vari lēktāt laimē, tur vari būt atvērts, tur vari būt tu pats. Jūra ir spēks un miers reizē. Harmonija. Krāsu, skaņu, smaržu, sajūtu pārpilnības rags. Vai esi dzirdējis jūru runājam ? Neesi, ja neesi dzimis pie tās, ja neesi audzis ar to, ja neesi atkarīgs no tās. Pie tās spēku smeļas mans gars.
Vari jau teikt- Ubi bene, ibi patria- Kur man labi, tur man tēvija, bet mūsu miesa, un līdz ar to arī gars, ir dzimušas zem vienas zvaigznes vienā zemeslodes punktā. Tā ir negrozāma patiesība. Un tādēļ es ticu, ka šī vieta ir viens no mūsu lielākajiem spēka punktiem.

Tu vari justies iztukšots, bezspēcīgs, vientuļš un nosalis. Klīst pa pasauli, klīst pa dzīvi, klīst pa saviem domu ceļiem. Un slīdēt visam garām. 

Bet pienāk taču brīdis, kad gribas apstāties. Iekosties mirkļa kumosā, baudīt to un norīt.

Uzņemt sevī šo mirkļa sniegto vienreizības un neatkārtojamības devu. 

Tā ir kā narkotika. Visas izjūtas pastiprinās- gaiss smaržo vēl spēcīgāk, katrs elpas vilciens, katra gaisa plūsma tiek sajusta, crikulējot ķermenī, acs tver katru gaismas un krāsas radīto aprīnojamo zīmējumu, katra lieta un pieskāriens tai rada neizskaidrojamu jūtību. 

It kā viss ar Tevi notiktu pirmo reizi. It kā viss notiktu arī pēdējo. Tu esi dzīvs. 

Un šajā brīdī tu to saproti ar prātu, izjūti savā sirdī, sajūti ar katru ķermeņa atomu. Tu esi dzīvs.

Cilvēk, ko Tu dari un ko Tu vēlies - eksistēt vai dzīvot ?


a.