Tātad- par Māras Ķimeles iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī.
Jāsaka, ka uz pirmo šī izrāde man tiešām neuzrunāja. Bet laicīgi piefiksēju, ka sevī jāuztausta eksistenciālisma stīga. Tā teikt- dzīves jēgas meklējumi, savas esības pamats un spēju pielietojums, mīlestība visā savā krāšņumā un sāpīgumā, darbs, liktenis un pienākums. Tas ir tas, par ko šī izrāde runā. Un tieši tā- runā. Viss ir Čehova ( oriģināls- "Tēvocis Vaņa") tekstos, no kuriem strāvo izcila filosofija, kas manā gadījumā visbiežāk izvērtās kā smiekli caur asarām.Fakts, ka nezinu, kā Čehovs to pasniedzis savā oriģinālā, bet Ķimeles radītais liekt domāt par sekojošo..
Nejau par uzsvērto atšķirību starp lauku cilvēku un pilsētnieku, bet par reālo katram- savu- vietu dzīves ikdienā. Par to sūtību, ko, manuprāt, mūsos katrā ielicis Tas augstais spēks jeb liktenis, un šai sūtībai attiecīgo un pakļauto laimes formulu. Par to, cik sāpīgi izvēršas atšķirīgās blakus pasaules/sūtības ienākšana citā, radot ilūziju, ka tava laime nav īsta laime, ka tava esība un rīcība nemaz nav tik vajadzīga, bet tā otra funkcionē daudz labāk. Secinājums- katram laimes formula ir sava un slēpjas citās lietās, vietās, jūtās un vielās.
Tad mīlestība. Standarts- vienpusēji ilgi gaidošā, bet neatbildētā, abpusēji kaislīgā, bet neatļautā, ilūzija, kas patiesībā iekāre un liek asinīm riņķot ātrāk. Bet tā īstā un mūžīgi mūžos, līdz nāve mūs šķirs, te nebija. Ne šajā stāstā. Un domāju tik, kā tas cilvēciņš savos evolūcijas augstumos nežēlīgi tiek mocīts. Dvēseles tiek plēstas un šķaidītas. Sapņi tiek palaisti prom kā hēlija pildīti baloni debesīs un aizmirsti. Skumji..
Mans emocionālais stāvoklis bija veiksmīgs šai izrādei, eksistenciālims aktuāls un, jāsaka godīgi- paraudāju ar. Gan ne pēc spēcīgā Zariņas beigu monologa, bet tomēr. Nostaļģiju pastprināja arī izrādes lietus efekts, kas otrajā cēlienā, izrādījās , bija patiesie mammas dabas spēki ar deviņiem pērkoniem un zibeni.
Bet jāsaka, ka labākais priekš manis bija izrādes noslēgums, ko, tiešām, tik veiksmīgu nebiju peidzīvojusi sen. Mani tracina publikas mūžīgā steiga uz garderobi un attiecīgā izrādes "neizgaršošana" un ārprātā ātrā plaudēšana. Bet šoreiz, nezinu, apzināti vai nē, dziļdomīgais beigu monologs tika pabeigts, punkts pielkts, gaismas lēnām nodzēstas un visi kā viens atstāti piķa melnā tumsā ar burvīgu klavieru mūziku fonā. Palika katrs pats ar sevi un iespēju "sagremot" tikko redzēto un dzirdēto, ieiet sevī, "izgaršot" un pielikt punktu. Un tikai tad, pēc tumsas pauzes, iedegās gaisma, iznāca aktieri un publika varēja izteikt savu pateicību un apbrīnu applausos. Izcili. Tieši tā, kā teātri patīk "gremot" man.
Man bija lieliska iespēja vērot visu, gan aktieru, gan skatītāju sejas. Diemžēl publikā redzēju tik maz seju, kuras izskatītos uzrunātas. Lai gan tajā jau viņus nevar vaonot, jo nav jau arī tā labākā izrāde, kas redzēta. Bet tomēr- kaut kādam pārdomu efektam sejā jau vajadzēja parādīties, manuprāt. Bet aktieri.. paldies viņiem. Viņu sejās es redzēju to, ko, kā šķita, rādījā arī mana seja un juta dvēsele. Sejas bija saitē ar dvēseli un lomu. Mans tops šoreiz Gundars Āboliņš, visu cieņu un cepuri nost viņa priekša. Paņēma. Uzrunāja.
Pāris neprecīzi, bet ideju paudoši citāti. Var būt, ka ne tie labākie, bet tie, kas palika atmiņā:
"Es dzeru, jo dzerot tas viss vismaz sāk līdzināties dzīvei.."
"Kad es iedzeru, man rodas pašam sava filosofija. Un manā filosofijā jūs visi esat sīki.."
" Sieviete vīrietim dzīvē var būt trīs veidos- vispirms paziņa, tad mīļākā un tikai pēc tam draugs.. " !!?
Ja nu sanāk un gribas apmeklēt šo izrādi, tad te būs papildus info:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru