-------

dūmu mētelī sēžot,

vari atkailināt visu,

kas zem tā 

un

palikt tāds kails

un skaists.

tikai nečuksti to melim,

tikai nebļauj to

skeptiķim -

viņi piesmies.

viņiem kailums ir tikai 

ķermenis,

kurā iegrūst savus instinktus.

apčamdīt, nogaršot,

patīksmināties.

saindēt skaisto kailumu

ar uzvaras kliedzieniem.

kailums ir kluss.

klusums dzied.

iečuksti to tam

liesmas nesējam-

viņš māk apieties

kā maigi ar uguni,

tā karsti ar kailumu.

viņš mācēs ieraudzīt

arī zem dūmu mēteļa.

tikai nebļauj.

pierādījums.

Dzīve ir cīņa par pierādījumu,
Par pierādījumu tam, ka esam dzīvi, ka jūtam.
Mēs cīnāmies, lai pierādītu savu cilvēcību - tātad, savu kļūdu nozīmīgumu.
Katra apzināta un neapzināta rīcība, doma, izpausme ir arguments, lai pierādītu to, ka ir gan mīlestība, gan naids, ka ir gan labais, gan ļaunais, tālāk pierādot, ka viss ir relatīvs.
Taču visspēcīgākā griba ir pierādīt, ka ticība ir visa spēka pamats.
Ticība sev.
Teiksi, ka nav vērts cīnīties, ka nav vērts pierādīt- kam tas viss vajadzīgs ?
Vajadzīgs nav nekas un reizē viss.
Es esmu vajadzīgs Tev. Tu esi vajadzīgs man. Ne tā, kā iedomājamies, ne tā, kā definējam- tā, kā vienkārši esam. Tā, kā dzīvojam.
Katra jaunā diena ir pierādījums tam, ka viss dzīvais ir kustība. 
Nekas nestāv uz vietas. Nekas. Ne tavas labās, ne sliktās dienas. Tās bija vakar. Bet šodien tu dzīvoji. To tu pamanīsi tikai rīt. Jo šodien tu dzīvo- tu esi kustība, tātad- tu esi dzīvs.
Pamanīt likumsakarības starp dienu, cilvēku, rīcības, emociju mozaīku gabaliem- pierādīt pasaules veselumu.
Aprast ar to. Pieņemt spēles noteikumus.
Cīnīties par nevis pret.
Ļauties. 
Tā ir vieglāk dzīvot.
Tā ir dzīvot, nevis eksistēt.
Satikt sevi vakardienā un teikt- "TU to izdarīji gods godam, bet nu ir mana kārta - šodien!"

es esmu zeme.

Zeme, jā !

Es esmu zeme, izslāpusi zeme -

Tu mani pats par tādu pārvērti ;

Tu mīlas prasīji,- vai nu tev bailes ?

Es esmu pati zeme, karsta, kaila,

Ar ugunssārtām rozēm apvijusies .

Es nāku, nesta paša negaisa,

Mans skats ir reibums, mana dvēsle vētra, -

Uz manām lūpām visi grēki deg !

Un visas laimju laimes acīs staro !


...


Jā- līksmais ārprāts, ārprātīga līksme !
Kā reibis katrs vārds man iet pār lūpām ,
Ikkatra mana doma dej tev priekšā -
Nāc - mana miesa deg kā balta liesma ,
Līdz matu saknītēm man sprikstēt sprikst -
Nāc, skūpsti mani, skūpsti, skūpsti !
Dzer manu savārīj'šos dvēseli !
Nav dievi tādu dziru dzēruši ,
Nav velni apreibuši tādā skurbā ,
Es Tevi saviem skūpstiem apskāvieniem
Kā karstām tuksnešsmiltīm apbēršu !

/ Aspazija.   Sidraba šķidrauts. /

Katrs mazs sniegavīrs .

Katram mazam sniegavīram pienāk diena, kad viņa lielā apakšējā lode, kļūst par mazu.
Katram mazam sniegavīram. Bet ar to jau nekas nebeidzas. Visi mazi sniegavīri nav vienādi. Ir prātīgie un mazāk prātīgie. Ir arī neprātīgie, bet mēdz izkust ātrāk, nekā tie citi.
Mazs un mazāk prātīgs sniegavīrs gānīsies, ka ir pārāk mazs, ka viņam vajag lielāku slotu, lielāku spaini, lielāku burkānu. Bet kas to visu turēs, mazais ?
Mazs un prātīgs sniegavīrs, saprot, ka, lai noturētos pats un noturētu visu, kas turams, sevi jāceļ pakāpeniski.
Lai noturētu lielo burkānu, Tev vajag lielu, stipru galvu. Lai noturētu lielo galvu ar visu burkānu, Tev vajag spēcīgu kaklu un rumpi, un rokas, kurām pa spēkam turēt lielo slotu. Bet kas to visu turēs, ja tev nebūs pamata bumbas. Kas turēs Tavu lielumu ?
Katrs mazs sniegavīrs sākas no nekā, un veļas, un apaug, un kļūst lielāks. Katrs mazs sniegavīrs sākas no apakšas, no pamata, un tiek celts un stutēts uz augšu. Pa lodei, pa posmam. Un pienāks laiks arī īstajam burkānam un slotai.
Un tā dīvaini jau ir ar to laiku, kad mazam sniegavīram tapt vai augt.
Siltums neder nekā. Pilnīgā sniegavīra drošība un laime ir aukstums. Tad katrs mazs sniegavīrs zina, ka neizkusīs, zina, ka stāvēs balts un stingrs. Bet arī tas neder, lai mazais sniegavīrs augtu. Sniegam ir jāsāk kust, sniegam ir jākļūst mīkstam un paļāvīgam,lai tas liptu un turētos kopā. Gaisā ir jājūt bažīgs mitrums, jājūt neziņa- kas tagad būs atkusnis vai atkal sals. Tikai šajā sala atkāpšanās satraukumā, šajā neziņā, šajā izšķirošajā mirklī mazs sniegavīrs var dzimt un augt lielāks. Tikai tad, kad drošs nav nekas- tikai tad, tā ir pilnīgās izaugsmes iespēja.


Mazais prātīgais, mazāk prātīgais un neprātīgais cilvēk- pavelc paralēles.
Ar lielu "gribu" un mazu "varu" Tu sagāzīsies čupā vai, labākajā gadījumā, tāds mazs arī paliksi.
Bez stingra un spēcīga pamata Tava stabilitāte ir relatīva.
Un sterilitāte nekad nav bijusi attīstības virzītājspēks. 
Viss spēks, gudrība un attīstība slēpjas problēmā un tās atrisinājuma meklējumos.




Priekā, mazais cilvēk.


a.

putns.

Es aizeju līdz ar gājputniem
Un atgriežos ar tiem
Ik pavasari
Lai vērtos torņu gaismā
Un klausītos bruģa mūzikā
Nolaisties pāri savai pilsētai
Kā putnam
Kā lietum
Saplūstot ar akmeni,
Jūtot tā smaržu
Tāds siltums mani pārņem esot
Vienīgajā vietā uz zemes
Un par to mirkli
Nekad neviens neko neteiks
Tas nebūs bijis
Tas ilgs mūžību
Tu uzvij no tā sev ligzdu
Kā putns
Katru pavasari no jauna
Savu pasauli izdziedāt
Atdodot to prom
Paturot mūžīgi
Krist
Nomirt lidojumā
Tā ir jēga
Dzīvē
Tā ir laime
Nāvē
Daudzpunkts
Nekad punkts

skaņa.

Es esmu pilnīgā skaņas varā.

Mūzikas, ritma, skaņas radīts transs.

Es esmu uzvilkta stīga- nāc un spēlē mani.

Bail, ka pārtrūkšu pati.

Šovakar biju klāt- Sāra Keina ĢITā
Galējs pārdzīvojuma spēks un ekspresija, emociju pilnīga izpausme, bez-vārdu ķermeniska izteikšanās.
Dusmas ir tik milzīga enerģija. Dusmas ir nāves enerģija.
Dusmas daudziem radīja dusmas un vēlmi tās izkliegt, izdejot, izspēlēt.
Man deva spēku. Milzīgu, koncentrētu spēka devu. 
Enerģijas nezūdamības likums.
Un Rubenis. Muzikāla ekstāze un cīņa ar gravitāciju. Domu skaņas izspēle.
Ak, kā uzvelk.

Zem pašas pirmās sniega pārslas,

kas nokrita šoziem,

pakrita mana dvēsele.

Tas izklausās briesmīgi.

Nē.

Tas ir kā pakrist zem debesīm.

Tas ir kā apsegties ar baltu tīrību.

Tas ir kā rotāties ar mieru.

Mana dvēsele bija pirmā, 

kas šoziem sajuta sniegu.

Mana dvēsele bija pirmā, 

kas šoziem pakrita.

Bet kāds zaigojošs un balts miers

guļ pār mani.

...gulēt zem pirmās sniega pārslas

-pēdējai pamosties pavasarī.

Tas ir miers.

ne sestdiena, bet iedvesmdiena.

Rīts sākās ar zvanu no pāris atspirdiznājuma varā esošiem kungiem ar tekstu- Annuška, brauc pie mums, mēs šļūksim ar pliku dibenu pa kalnu, Tav arī jāšļūc. Tā bija tikai neliela daļa, kauns pārējo stāstīt.


Pēc vēl pāris stundu miega un vēl vairāku stundu pasaules teātra vēstures apgūšanas, devos ciemā !
Ne pie tiem abiem, pie diviem daudz foršākiem- Baiba un Emīls.
Viens no fantastiskākajiem pāriem, ko pazīstu. Katrs pats par sevi burvīgs, bet kopā- prieka aparāts.
Pilnīgi noteikti - mana iedvesma.
Uz šādiem cilvēkiem skatoties, ticība Mīlestībai aug kā sēne pēc lietus.
Cilvēki, kas iedvesmo dzīvot ar smaidu un mīlot.
Un tā nu tas notiek.. satiec cilvēkus Stockmann un jau nākamajā vakarā sēdi viņu viesistabā ar plašu mūziku, fondue, zirdziņ vīnu un Yatzee !
Es jums saku, cilvēki- draudzējieties ! Cilvēki iedvesmo !


Sestdienas bieži vien ir Iedvesmdienas.
Tikpat bieži, cik (pēcballītes) Nedienas . hah.




Mēs ticam tam, ko redzam. Mēs redzam to, kam ticam.
Mēs esam tie, kas vēlamies būt. Ja ticam tam, ko vēlamies. Ja redzam to, ko vēlamies.
Viss ir tikpat materiāls, cik garīgs.
Cilvēks ir kopums.

katrai dienai sava krāsa.

Es sapratu, ka gribu visu atcerēties. Es gribu, lai ir iespējams atgriezt labāko no katras nodzīvotās dienas manā dzīvē.
Lai vai kas tas būtu- krāsas, gaismas, sajūtas, noskaņojums, notikums vai vienkārši aizķērušās domas.
Mēģināšu uzrakstīt sevi..


Vakar.
Kārtējā diena pierādījumam, ka nogurstam tieši no nekā nedarīšanas. Darbībai spēka vienmēr pietiek. Attiecīgi, spēka un laika vienmēr pietiek tam, ko mums patīk darīt.
Bija gara nakts ar pelmeņiem ,dzeju un skorpionu sarunām. 
Mums ir plāns. Mums ir vēlmes. Es domāju, ka kuru katru brīdi mēs to izdarīsim, jo ir pienācis laiks apmierināt savas vēlmes. Pašas gan sevi sakūdījām. Bet, kā saka- pats šķūnīti uzcēla, pats uguni pielaida, pats pažarniekus izsauca, pats palīdzēja nodzēst.


Vakar arī pirmais kucēns noslīcināts- pirmās sesijas pirmais eksāmens nokārtots ar vērtējumu "ļoti labi" .






Šorīt. Sals. Steiga. Sauli tādu nebiju redzējusi mēnešiem. Zeltā degoša lode. Mēs kā hipnotizēti tās varā. Jau miljardiem gadu. 




Es tagad pagulēšu. Tas nāk par labu galvai.
Rīt atkal.

gals un sākums. Rainim ir taisnība.*

Sākums ir daudzsološs. Tieši. Nepārnesti. 
Bet, ko lai saka- lai sāktu ko jaunu, jāatbrīvojas no kaut kā veca un lieka. 
Dažs atbrīvojies no zoba, es- no cilvēkiem.
Nav jāgaida pavasaris, lai izsviestu mēslus- dari to tagad !
Gadi liek nastu, arvien smagāku, tāpat kā bruņas spēcīgākas un kritērijus niansētākus,
bet bez tā mūsu patikšana pašiem pret sevi nebūtu argumentēta.

* Raiņa dzejas krājums "Gals un sākums" -

katras beigas ir kaut kā jauna sākums.