Vārds.
Domāju, ka piekritīsiet man, ka vārds ir visspēcīgākais ierocis, kas mums dots no dabas, jo vārda lodes nekļūdīgi trāpa tikai vienā mērķī- dvēselē.
Lauzti kauli atkal saaug, brūces sadzīst, bet vārda precīzi attainotās sajūtas iesūcas mūsos, radot reakciju ar ikkatru mūsu ķermeņa un prāta daļiņu. Piekritīsiet man- fiziskas sāpes vieglāk pārciest, dzirdot kādu pozitīvu, spēcinošu, atbalstošu vārdu. Bet neviens sitiens nekad nebūs tik spēcīgs, kā indes un nelabvēlības pieliets vārds..
Manuprāt, vārds ir arī kā sēkla, ar kuru iesājam citos savas domas ,viedokli, sajūtas. Protams, šī sēklas var iznīkt neuzdīgusi, bet tā var arī radīt pēc sevi ziedu. Ziedu, ko iemīļo citi. Ziedu, kas spējīgs pēc sevis atstāt milzīgu pļavu. Tātad- Tavs vārds ar Tavu ideju ir spējīgs radīt domu pļavu katrā cilvēkā ... !
Šis spēcīgais ierocis, šī auglīgā sēkla jau no laika gala ir bijusi lielākā trumpe līderu rokās. Cēzars, Ļeņins, Hitlers- šie ir tikai daži spēcīgi vārdu ieroču nēsātāji. Kulta personības. Autoritātes, kas ar vārdiem spējušas iepotēt savas idejas tūkstošiem cilvēku prātos. Bet cik smalka ir robeža, lai ar savas personības spēku labo nepārvērstu ļaunajā ..?
"Vārdi kā pielādētas pistoles" - šis citāts liek man padomāt par to, kā vārdu un tā spēku saprotam un izmantojam šodien, jo tā vien šķiet, ka viss, ko darām, ir izšķērdīgi šaudāmies ar vārdiem apkārt, it kā šīs vārdu lodes būtu akcijas prece lielveikalā, kas neizsīkst.
Kam ir jānotiek, lai cilvēks atkal spētu saprast sava vārda spēku un nozīmīgumu.. ?
Kā jau sākumā pieminēju, manuprāt, visas vārdu lodes iet cauri mūsu sirdij, tomēr- ne visas spēj mūsu dvēseles skart līdz dziļākajai un smalkākajai stīgai.
Vampīrus var nogalēt ar sudraba lodi sirdī. Tieši tāpat tās sudraba vārdu lodes, kas skar mūsu dvēseles līdz dziļākajam, nāk no cilvēkiem, ko mīlam, no tiem, kas mums svarīgi.
Un tieši šīs sudraba vārdu lodes ir tās, kas spēj mūs padarīt par uzvarētājiem, vai iznīcināt līdz pelniem..
a.
*Šis citāts kalpoja kā galvenā tēma runas konkursā, un par godu dalībai tajā, arī tapa šis tekts. Tēma pietiekoši spēcīgā un paņemoša, tādēļ nododu savu domu pavērsienu publiskai apskatei jums, ļaudis. Tiem, kuri nedzirdēja manu verbālo uzstāšanos.
Domājiet. Kā šķiet jums ?
kādas tik muļķības un jaukumus un visādas citas sīkas, bet tomēr nozīmīgas lietas, viens cilvēks ir gatavs darīt un dot vienam otram citam. 
Jāsāk ar to, ka diena bija skaista un saulaina. Skolā , kā parasti, gaiss ar jautrības gāzi piepildīts. Un, āāāā, tas ūber garšīgais augļu groziņš par 20 santīmiem ( sasodīts, cik lēti par šādu gastronomisku izvirtību!!! ) .Sasodītais fizikas kontroldarbs, kas beigu beigās nešķita tik sasodīts ( drošvien tādēļ, ka nostresojos jau vakar) arī pārdzīvots. Nosmējos bioloģijā. Un domāju, ka nu jau gan būšu pļekā pēc šitādām izdarībām, bet nē !!! Pa ceļam apēdu gotiņsaldējumu , izplāpājos ar Žūūb. Laimīga aizciloju mājās, parunāju ar cilvēku... ar labu cilvēku, nu jā, simboliski, bet arī tas man tā svarīgi bija. Šitādā pacēlumā izgāju paskriet pa reņķa dārzu . Un ta tās frišs vēl i' logus notīrīju. Un tad vēl izdomāju aiziet uz dokumentālo filmu, kur vispār prīmā- gan tā filma bija interesanta ( par VOGUE darbības aizkulisēm), gan dabūjām domino un lielos šokolādes cepumus un sulu ( platmales ir ļoti noderīgas un funkcionālas cepures, it īpaš ja rodas vajadzība tajās salikt bezmaksas pieejamo cienastu ) . Un tā ar šovakar atkal laimīga cilpoju mājās.
