krevele.

Labvakar.

Šodien aprit tieši mēnesis.

Jau pagājis vesels mēnesis.  No tās dienas. No tās nakts. No tām sajūtām.

Mēnesis. ..

Un ārā pilnmēness briest. Zīmīgi. Sakritība? - Šaubos !

Ir uzaugusi ļoti kreftīga krevele, gar kuru nu šovakar, par godu apritējušajam mēnesim , knibinos.

Mmm, zināt, atceraties, kā ir tad, kad dzīstoša brūce niez, cik ļoti gribas nokasīt to sacietējušo limfas un asins recekli ? Jā, mīļie, to es šobrīd daru. Kasu un knibinu savu iekšējo kreveli.

Asins smarža, asins garša. Jāā.. .

Jau pagājis mēnesis.. . JAU !

Tipiski sev - domāju. Nevajadzētu jau, bet ko darīt, ja tik ļoti pie sirds iet morālais mazohisms ?

Tātad- domāju... Vai šādi gadījumi tiešām beidzas tik vienkārši ? Man arvien vairāk šķiet, ka tas atstās daudz plašāku rezonansi. Šādi tam nav jābūt. Vēl nekas nav beidzies.. .

Bet var būt, ka šī plašā rezonanse jau IR. Manī, manā prātā, sirdī, iekšās, ārās. Visur manī. Tikai ne Tur un apkārt.

Katru dienu pamostos ar satraukumu par to, ko man atnesīs jaunā diena. Kura svītra, kurš taustiņš, kura krāsa.

Mīlu spontanitātes valdzinājumu, izbaudu likteņa sitienus un glāstus. Un, Likteni, es smīnu!

Dzīve tik ļoti līdzinās jūrai. No rāmas, līdz bangojošai. No gaiši zilas, līdz melnais dzelmei. Dzīvība un nāve.

Jā. Bet Es ticu, ka pienāks nakts, kad mēs atkal lidosim.. .

a.