Ja cilvēkam acu priekšā stāv liela, sarkana poga ar uzrakstu "NEAIZTIKT" blakus, tad viņš viennozīmīgi domās tikai par šīs pogas nospiešanu. Ļaunākajā gadījumā- viņš to arī nospiedīs.
Ja tā nopietni ņemam par šo brīdi, tad ņemsism par salīdzinājumu- kāds pamestās kaimiņu mājas kaķītis un bērns. Kad bērnam garlaicīgi, skumji, nav ar ko parunāties, paspēlēties, tad viņš zin, kur kaķēnu meklēt. Noglauda, sabužina, samīļo, ieskatās acīs un saka- Tu esi mans.. (draugs? ) . Tas kaķēns jau bija atmetis cerību, viņš baidījās no cilvēkiem un to untumiem. Un šoreiz, šo vienu vienīgo reizīti noticēja bērnam, tā patiesumam un dāvātajam siltumam. Kaķēns ieritinājās bērna klēpī, sāka murrāt un aizmiga. Viņš noticēja. Viņš uzticējās. Bet pienāca jauna diena. Bērns it kā vēlējas kaķēnu paturēt, bet tajā pašā mirklī tēvs atveda viņa veco velosipēdu, kurš nu bija salabots un spīdīgs. Un bērns atcerējās ātrumu un svilpjošo vēju ausīs. Un aizmirsa par kaķēnu.
Pagāja stundas, dienas, nedēļas. Kaķēns sēdēja pie savas pamestās mājas lieveņa, noskatījās garām skrejošajā puisēnā un cerēja. Bet viņš saprata.. . Viņš bija un ir viens. Ar ticību, ka pienāks diena, kad tāds vairs nebūs.
Mēs visi itin bieži rīkojamies kā bērni, negribot neko ļaunu. Uz brīdi no sirds aizraujoties ar savu jauno rotaļlietu, pēc tam to atkal atstājot novārtā. Tāda ir dzīve. Bet paliek jau arī noturīgas vērtības, kuru priekšā visas lietas un muļķības atkāpjas.
Bet kā tad ar kaķēniem ? Bērns, vai Tu zini, kas ar kaķēnu notiks rīt ?
Nav jau bieži šie brīži, kad nākas bērnu brīdināt. Bet šādos brīžos vienmēr tam saku - Neglaudi pamestus kaķēnus !!!
Es šodien esmu kaķēns. Bet Tu nezini.. Rīt varu izaugt jau par tīģeri.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru