".. es visu mūžu taisos aiziet pie putniem gaisos.." / M.Č. /

Lasīju atkal šo dzejoli. Es ne par mīlestību šoreiz, es par to lidojumu.
Nav jau gluži tā, ka būtu šādi, bet pie kaut kā tāda laikam jāpieķeras.

Laiks lidot, nevis gaidīt un pieplakt pie zemes.

Dvēsele jau laikam ir viena no nepastāvīgākajām lietām. Tā nenoenkurojas, tai ir jālaižas pa vējam.

Te mēs vakar bijām kopā, te šodien katrs jau paceļamies lidojumam, lai iepazītu jaunas dvēseles un to lidojuma sajūtas.

Varbūt tiekamies kaut kad. Ne šodien. Rīt ? Varbūt.

Es eju debesīs.. .
..bet ik pa brīdim jau gribas pie kāda piezemēties. 

 *Cik labi, ka es tevi nemīlu.


Cik labi, ka es tevi nemīlu,

ka beigušies visi tie nemieri,

ne mati, ne skati vairs nevajā,

nekā no tevis man nevajag.

Cik labi, ka es tevi nemīlu,

mīlēt ir- kļūt par zemi...

Bet es visu mūžu taisos

aiziet pie putniem gaisos.

/M.Čaklais/