relatīvā brīvība.

Visierobežotākais cilvēks ir tad, kad tam tiek dota izvēles iespēja, jo vienmēr no kaut kā ir jāatsakās.
Bet cilvēka brīvība tiek definēta tieši ar iespēju izvēlēties.
Tātad, gan ierobežotība, gan brīvība ir relatīvas.
Cilvēkam esot jādod iespēja izvēlēties, vai viņš vēlās būt labs, vai ļauns.
Bet cilvēks to nevar izvēlēties.
Cilvēks vienkārši ir.
Arī labais un ļaunais ir relatīvs, jo relatīvs ir viss.

mana paaudze. I

arī mēs vairs neklusēsim
arī mums jau izauguši gudrības zobi
un zilos ceļgalus
nomainījis klupiens pie dzīves cietzoļu čībām

vēl esam jūrā līdz ceļiem
un jā gribam tālāk par horizontu
bet no Daukām jau izaugām

un nebāziet pirkstu acīs
jums jau tik patīk par visu runāt
bet mēs vēl gribam darīt

maiss pamazām pildās
pēc brīža vilks pie zemes
bet neapgrieziet mums spārnus par ātru-
mēs esam jūsu nākotne

lūgums.

Iztīri man acis,
lai es varu redzēt,
gan pavasari,
gan to, kā šauj.

skaists vārds- nāve.

".. Šviters:
 Es esmu aicināts miršanai, vien nāve ir mūžīga.
Dzīve ir vienreizēja dabas ņirgāšanās, oglekļa neķītra maldīšanās, zemes virskārtas ļaundabīga pūžņošana, nesadziedināma krevele. 

No nedzīva salikti, mēs nedzīvā sabrūkam." 

/ Frīdrihs Dirrenmats " Meteors"/ 

Komentējot šo lugu, Dirrenmats saka :

"Cilvēks nedzīvo viens pats. Dzīve ir iespējama vienīgi caur kopdzīvošanu un kopdzīvošanā - cilvēks viens ir tikai mirstot. Miršana ir pēdējā iespējamā nošķiršanās. Mirstot cilvēks kļūst par totālu indivīdu."

Nāve. Cik skaists vārds.

no plānotāja pierakstiem.

Es jūtos kā tārps, uzmaukts uz āķa.
Uzmaukts, caurdurts.
Atstāts uz āķa sakalšanai.
Tu neturpināji. 
Tu atstāji nepabeigtu, neizdarītu.
Neizmantoji mani, lai es pēcāk varētu nomirt. 
Un miers.
Nē. Tu mani atstāji kailu uz auksta āķa.
Es mirstu, mirkstot savās asinīs.
Tās plūst gar manu miesu.
Man  ir karsti.
Es sajūtu šo, savas asins smaržu.
Man ir karsti. Bet es mirstu.
Tā Tu mani atkal atstāji.
Pārdomāji.
Nemakšķerēsi.
Nē.
Tagad es mirstu.
Karsta un neizmantota.

relatīvisms.

Relatīvs

mūsdienās

ir viss.

Nekas

nav viennozīmīgs.

Izņemot

telpu.

Tātad es varu

apiet visu.

Visu,

izņemot 

to sienu, kas ir starp mums.

Siena

ir relatīva.

Bet tā ir un paliek

siena.

Tā ir un paliek

daļa no telpas.

***

nekad nesaki vienmēr
nekad nesaki nekad
vienmēr nesaki nekad
vienmēr saki - visādi var būt
bet vienmēr nesaki arī tā
nekad nevajag vienmēr
vienmēr nevajag nekad
nekad vienmēr
vienmēr nekad
.

ai.
vienkārši nerunā.

nepanesams tuvums.

Nepanesams tuvums
ir tavs tuvums,
jo vienmēr
gribas
vēl tuvāk,
bet sanāk tikai tālāk.
Visu laiku
atgriežamies
viens pie otra
līdz nepanesamam
tuvumam,
jo vienmēr
taču
gribas
vēl tuvāk,
jo vienmēr
tuvāk drīkst
arvien mazāk
un mazāk.

Klausiet Vailda kungu !

" ... Ah! realize your youth while you have it. 

Don't squander the gold of your days, listening to the tedious, trying to improve the hopeless failure, 

or giving away your life to the ignorant, the common, and the vulgar.

 These are the sickly aims, the false ideals, of our age.

 Live! Live the wonderful life that is in you!

 Let nothing be lost upon you.

 Be always searching for new sensations. 

Be afraid of nothing. . . " 

Lasīju šo grāmatu latviešu valodā. Nu šis citāts kalpo kā tagadnes esības karogs, kuru turēt, kuru nest sev pa priekšu, atgādinot laika nepielūdzamību gan sev, gan saviem laika biedriem.

Laiks ir relatīvs, tāpat kā vecums. Taču tikai mēs paši esam atbildīgi par to apsaimniekošanu.

Es necenšos kādu noniecināt,  es tikai mēģinu pārliecināt, ka

šis laiks, ko pavadām dzīvojot, ir pārlieku dārgs,

lai mēs pašmērķīgi censtos pierādīt savas spējas būt iecietīgam.

Jā, tādam vajag būt, ja straume tā liek,

bet ne tīši mesties par skrūvējamo korķi pudelei, kuras gals aizbāžams ar parasto.

Tā ir bezjēdzīga sevis, savu garīgo resursu un enerģijas izšķērdēšana.

Viss, ko es vēlos pateikt- neradi liekus sarežģījumus,

bet gan tiec galā ar iespējām, kuras atnāk pie tevis pašas.

Dzīvo !

"... Izmantojiet jaunību, kamēr tā dota ! 

Nešķiediet laiku ar garlaicīgiem cilvēkiem, labojot viņu nelabojamās vājības,

 vai atdodot sevi nekrietnām un necienīgām sirdīm ! 

Ak, mūslaiku maldīgie mērķi un ideāli ! 

Dzīvojiet ! Dzīvojiet skaistu dzīvi, kāda slēpjas jūsu būtībā !

 Lai nekas neiet zudumā ! 

Meklējiet vienmēr jaunas izjūtas ! 

Nebīstieties ne no kā !... " 

/Oskars Vailds- "Doriana Greja ģīmetne "/

Ojārs no manas sirds.

Es mūžīgi spēšu apbrīnot un tikai mēģināt iztēloties tās skumjas, tās sāpes, tukšumu un nepiepildījuma sajūtu, tās iekšējās brūces, kuru kreveles atkal un atkal tiek uzplēstas. Ir tādi cilvēki, kuri dzīvo no skumjām.

Viņi smaida, viņi spēj priecāties par sīkumiem, saskatīt tajos laimi, bet piepildījumu dot tikai skumjas.

Arī mīlestībā. Es domāju, ka savienoties pilnībai un piepildījumam var tikai skumjais ar skumjo. Tur radīsies skumju harmonija, skumju līdzsvars un miers. Pretrunīgi? Bet vai tad tu nejūties smagāks no tukšuma tieši tad, kad esi tāds viens ?

Ir tādi skumjie cilvēki. Priecājas par visu, ar to mūžīgi skumstot.

Tie cilvēki..es viņus pazīstu.. - 'jūtīgie un atdalītie' .

Kāds jau zinās, par ko es..

Vācietis mani piepilda.. ar savām skumjām. Pasaka nepasakāmo.

Imants Ziedonis par viņu saka tā:

"Vācietis nepārtraukti cīnās pateikt nepasakāmo, to, par ko mēs sakām "Tas nav vārdiem pasakāms", un, kad viņam tas izdodas, tad tā ir nebijusi dzeja. "

Ojārs Vācietis

***

Es tevi gribu satikt,

es tevi gribu aizsniegt,

es tevi gribu satikt...

Man ļoti gribas tev patikt,

man gribas pie tevis palikt,

man negribas neko sacīt,

jo to nemaz nevar sacīt,

tam jādzīvo gaisā un zemē,

tam jādzīvo visu laiku.

Man spalgi un sveloši gribas,

lai manis tev drusciņ vajag,

lai nenomirst pavasaris,

man bail ir no tādiem līķiem.

Ar tevi man vairāk ir dūšas,

ar tevi es vairāk redzu,

un nav tādas vienas reizes,

kad drīkstētu mazāk redzēt.

Un redzētais viss ir jānes,

un tas nav uz zemes noliekams.

To nevar nolikt.

[1970]

tā īsi par nāvi un vientulību.

Arī uz mana krusta varētu rakstīt, pārfrāzējot Niedras 'Zemnieka dēls' -


 Viņa mīlēja. Viņas mīlestība bij viņas lāsts.


Nāve un domas par to ir normāla ikdienas sastāvdaļa.


Un, šķiet, ka man mazāk bail no nāves nekā no vientulības.

trīs nedēļas atklāsmes. ak, smagais krusts.

Iedvesmai- 
Ja Tu vēlies sākt remontu, bet līdz šim iespēja nav gadījusies, tad sāc iepirkt materiālus un instrumentus- iespēja sajutīs, ka tiek gaidīta un parādīsies.
( skaidra lieta, ka neba remontu taisīju un štrumentus pirku, bet ideja jau tā pati, mīlīši).


Pārējais- tīri secinājumu dokumentēšanai-
Un, izrādās, ka esmu jau satikusi to cilvēku, kurš man uzdāvinās Mēnesi. 
Tikai man uz viņu nav nekādu tiesību.
Skumji.

Ko lai saka-

Es Tevi blablabla tik ilgi, kamēr neiemācīšos ie-blablabla parastā cilvēkā .

Elpa.

Savāci burciņā manu elpu 
un tagad naktīs to vēro.
Naktīs mana elpa arī ir 
visskaistākā.
Tāda mierīga,
spēcīga un maiga reizē.
Tāda mitra.
Burciņa noraso.
Tu satrūksties.
Tev šķiet, ka mana elpa
raud.
Piebaksti burciņai-
notecēja asara.
Es zinu, ka tev bail -
man arī būtu bail.
Bet man ir nozagta
elpa .
Reizēm pietrūkst tieši tik
daudz ,
cik Tu tonakt paņēmi .

cikliskums garīgais.

Šodien nevarēju saprast - vai cilvēkā cikliskums ir naturāla parādība arī garīgi ?


Nu kā- cilvēks parastais-  depresija katru lietainu, pelēku rudeni, pārgurums katras ziemas beigās, kaķu laiks/ kaisles uzplūdi katru pavasari, patriotisma jūtu uzplūdi hokejā čempionāta, Līgo un valsts svētku laikā, mammas dabas mīlēšana uz lielās talkas laiku, apņēmība mainīties ( vai vismaz nekad vairs nedzert) ar katru 1.janvāri, un tā tālāk.


Britu zinātnieki ( vai arī Tu šeit iesmējies?) pēc īpašas formulas esot izrēķinājuši, ka gada draņķīgākā diena esot aptuveni pēdējā janvāra pirmdiena, bet laimīgākā pēdējā pirmdiena jūnijā .


Un..Katru gad' no jauna Krsitus bērniņš nāk..


KATRU GADU NO JAUNA .


Bet tā dziļi individuāli ir gadījies, ko ?


Kā tā var būt- tā pati pilsēta, tā pati iela, pat tas pats kvartāls. Tas pats scenārijs, tas pats iznākums un, ak jā, arī tie paši cilvēki. Tikai viena atšķirība- šoreiz vairāk apzinoties rīcību, šoreiz it kā gudrāki, it kā vairāk sevi saprotot, attiecīgi, nesaprotot pilnīgi neko .


Es vairs nepaļaujos ne uz ko, tāpēc es paļaujos uz visu .


Te jau vairs atliek tikai balsī smieties..
Bet kā tad ir ar to mūslaiku cilvēka garīgo cikliskumu, ko ?

Ļaudis saka, ka zibens vienā vietā nekad nesperot.
Nu, ziniet- iespēra .
Un tad tie paši ļaudis saka tā- ja iesper divreiz, tad spers arī trešo.
Tad spers vienmēr. 






Un pasakiet vēl, ka Liktenis ir pupu mizas.

Parasta nakts uz pirmdienu .

Es atkal biju
ielās
ar raibi gaismotiem uzrakstiem 
skatlogos
Es atkal biju
tumsā
Tava gara un miesas
kailumā
Baltos palagos
Balta miesa
guļ
bez miega
Es atkal biju
soli no visa tā
baltuma
Bet šoreiz
es nebiju
tik stulba
un Tevī 
neiemīlējos
Šoreiz

-------

dūmu mētelī sēžot,

vari atkailināt visu,

kas zem tā 

un

palikt tāds kails

un skaists.

tikai nečuksti to melim,

tikai nebļauj to

skeptiķim -

viņi piesmies.

viņiem kailums ir tikai 

ķermenis,

kurā iegrūst savus instinktus.

apčamdīt, nogaršot,

patīksmināties.

saindēt skaisto kailumu

ar uzvaras kliedzieniem.

kailums ir kluss.

klusums dzied.

iečuksti to tam

liesmas nesējam-

viņš māk apieties

kā maigi ar uguni,

tā karsti ar kailumu.

viņš mācēs ieraudzīt

arī zem dūmu mēteļa.

tikai nebļauj.

pierādījums.

Dzīve ir cīņa par pierādījumu,
Par pierādījumu tam, ka esam dzīvi, ka jūtam.
Mēs cīnāmies, lai pierādītu savu cilvēcību - tātad, savu kļūdu nozīmīgumu.
Katra apzināta un neapzināta rīcība, doma, izpausme ir arguments, lai pierādītu to, ka ir gan mīlestība, gan naids, ka ir gan labais, gan ļaunais, tālāk pierādot, ka viss ir relatīvs.
Taču visspēcīgākā griba ir pierādīt, ka ticība ir visa spēka pamats.
Ticība sev.
Teiksi, ka nav vērts cīnīties, ka nav vērts pierādīt- kam tas viss vajadzīgs ?
Vajadzīgs nav nekas un reizē viss.
Es esmu vajadzīgs Tev. Tu esi vajadzīgs man. Ne tā, kā iedomājamies, ne tā, kā definējam- tā, kā vienkārši esam. Tā, kā dzīvojam.
Katra jaunā diena ir pierādījums tam, ka viss dzīvais ir kustība. 
Nekas nestāv uz vietas. Nekas. Ne tavas labās, ne sliktās dienas. Tās bija vakar. Bet šodien tu dzīvoji. To tu pamanīsi tikai rīt. Jo šodien tu dzīvo- tu esi kustība, tātad- tu esi dzīvs.
Pamanīt likumsakarības starp dienu, cilvēku, rīcības, emociju mozaīku gabaliem- pierādīt pasaules veselumu.
Aprast ar to. Pieņemt spēles noteikumus.
Cīnīties par nevis pret.
Ļauties. 
Tā ir vieglāk dzīvot.
Tā ir dzīvot, nevis eksistēt.
Satikt sevi vakardienā un teikt- "TU to izdarīji gods godam, bet nu ir mana kārta - šodien!"

es esmu zeme.

Zeme, jā !

Es esmu zeme, izslāpusi zeme -

Tu mani pats par tādu pārvērti ;

Tu mīlas prasīji,- vai nu tev bailes ?

Es esmu pati zeme, karsta, kaila,

Ar ugunssārtām rozēm apvijusies .

Es nāku, nesta paša negaisa,

Mans skats ir reibums, mana dvēsle vētra, -

Uz manām lūpām visi grēki deg !

Un visas laimju laimes acīs staro !


...


Jā- līksmais ārprāts, ārprātīga līksme !
Kā reibis katrs vārds man iet pār lūpām ,
Ikkatra mana doma dej tev priekšā -
Nāc - mana miesa deg kā balta liesma ,
Līdz matu saknītēm man sprikstēt sprikst -
Nāc, skūpsti mani, skūpsti, skūpsti !
Dzer manu savārīj'šos dvēseli !
Nav dievi tādu dziru dzēruši ,
Nav velni apreibuši tādā skurbā ,
Es Tevi saviem skūpstiem apskāvieniem
Kā karstām tuksnešsmiltīm apbēršu !

/ Aspazija.   Sidraba šķidrauts. /

Katrs mazs sniegavīrs .

Katram mazam sniegavīram pienāk diena, kad viņa lielā apakšējā lode, kļūst par mazu.
Katram mazam sniegavīram. Bet ar to jau nekas nebeidzas. Visi mazi sniegavīri nav vienādi. Ir prātīgie un mazāk prātīgie. Ir arī neprātīgie, bet mēdz izkust ātrāk, nekā tie citi.
Mazs un mazāk prātīgs sniegavīrs gānīsies, ka ir pārāk mazs, ka viņam vajag lielāku slotu, lielāku spaini, lielāku burkānu. Bet kas to visu turēs, mazais ?
Mazs un prātīgs sniegavīrs, saprot, ka, lai noturētos pats un noturētu visu, kas turams, sevi jāceļ pakāpeniski.
Lai noturētu lielo burkānu, Tev vajag lielu, stipru galvu. Lai noturētu lielo galvu ar visu burkānu, Tev vajag spēcīgu kaklu un rumpi, un rokas, kurām pa spēkam turēt lielo slotu. Bet kas to visu turēs, ja tev nebūs pamata bumbas. Kas turēs Tavu lielumu ?
Katrs mazs sniegavīrs sākas no nekā, un veļas, un apaug, un kļūst lielāks. Katrs mazs sniegavīrs sākas no apakšas, no pamata, un tiek celts un stutēts uz augšu. Pa lodei, pa posmam. Un pienāks laiks arī īstajam burkānam un slotai.
Un tā dīvaini jau ir ar to laiku, kad mazam sniegavīram tapt vai augt.
Siltums neder nekā. Pilnīgā sniegavīra drošība un laime ir aukstums. Tad katrs mazs sniegavīrs zina, ka neizkusīs, zina, ka stāvēs balts un stingrs. Bet arī tas neder, lai mazais sniegavīrs augtu. Sniegam ir jāsāk kust, sniegam ir jākļūst mīkstam un paļāvīgam,lai tas liptu un turētos kopā. Gaisā ir jājūt bažīgs mitrums, jājūt neziņa- kas tagad būs atkusnis vai atkal sals. Tikai šajā sala atkāpšanās satraukumā, šajā neziņā, šajā izšķirošajā mirklī mazs sniegavīrs var dzimt un augt lielāks. Tikai tad, kad drošs nav nekas- tikai tad, tā ir pilnīgās izaugsmes iespēja.


Mazais prātīgais, mazāk prātīgais un neprātīgais cilvēk- pavelc paralēles.
Ar lielu "gribu" un mazu "varu" Tu sagāzīsies čupā vai, labākajā gadījumā, tāds mazs arī paliksi.
Bez stingra un spēcīga pamata Tava stabilitāte ir relatīva.
Un sterilitāte nekad nav bijusi attīstības virzītājspēks. 
Viss spēks, gudrība un attīstība slēpjas problēmā un tās atrisinājuma meklējumos.




Priekā, mazais cilvēk.


a.