piektdiena, augusts 27, 2010

āā. zēē. dzeja. I



Sveiks, lasītāj.
Uzdūros piemirstiem ierakstiem, precīzāk , vietnei tīmeklī, kur publicēju savas personīgās vārsmas, jeb lieliem vārdiem - dzeju.
Domāju pamazām pa vienai reanimēt tās šeit. Varbūt kādam aizķeras.


Sākam.. Viens no manis pašas mīļākajiem -

Atrodi mani.

Atrodi mani starp grāmatām
-plauktā noliktām,
neizlasītām...

Atrodi mani starp zvaigznēm
- skaistām un sapņainām,
neaizsniedzamām...

Atrodi mani starp smiekliem
- laimes pielietiem, skaļiem
un daudziem...

Atrodi mani starp sapņiem
- pūkainiem, gaišiem
un trausliem...

Bet galvenais, atrodi mani
starp sevi, savu sirdi un prātu...
jo tikai tur, tikai kaut kur tur dziļi
savu dvēsli es noglabātu...

svētdiena, augusts 08, 2010

possssitiiiivuuuuuuus. jeb- re, kā man gāja ! diena nr.1

Sveiki, ļaudis, cilvēki, bērni.

Mans saldsulīgi gardais stāsts jāsāk ar tiem pašiem pamatiem- kāpēc !
Ar Žubi ļoti, ļoti gribējām tikt uz Positivus festivālu, un tā kā mēs tādas rīcībspējīgas aktīvas dāmas, pieteicāmies par brīvprātīgajiem . Nav divu domu- mūsu ieteikuma vēstules viņus pozitīvi sagrāva un viņi mūs ar sajūsmu pieņēma un 16.- 17. jūlijam atplestām rokām gaidīja Salacgrīvā .

Es nezinu kā ir ar jums, bet man praksē pierādījies- lai paredzētais/ iespējamais notikums būtu izdevies prīmā, tad kaut kam sagataves/ gaidīšanas procesā ir jānoiet greizi- tā ir zīme, ka gala rezultāts būs fantastisks! Kā saka, dzīvē viss ir līdzsvarā, kontrastos, un to es un mans likteņa vadātājs arī piekopj.

15. jūlijs. Skolā saņemam atestātus, sekmju izrakstus un eksāmenu sertifikātus un pošamies vakarā paredzētajam  ceļa posmam uz Salacgrīvu. Ap pulksten septiņpadsmitiem trīsdesmit , dāmas Karīna un Žūūb savācas pie manis, lai sagaidītu mūsu apburošo un izpalīdzīgo šoferīti. Nē, nu nenosmieties, ja jūs būtu redzējuši to iedvesmojošo pekeļu daudzumu , tad jums šķistu, ka mēs pārvācamies uz dzīvi Mazpisānos- telts, divi guļammaisi, no kuriem viens smags un izklausās šķidrs, divvietīgs piepūšamais matracis ( nu komfortam, eu ! ), soma, soma un soma, vēl kaut kāds maisiņš, jā. Metu krustus, lai, ieraugot to mantu kalnu, jaukais šoferītis pie manas mājas bremzes vietā nenospiestu gāzi.
Fu, viss labi, sastampājamies iekšā ( un tagad es izplūdīšu epitetos) melnajā, klasiski skaistajā, ērtajā, jaukajā, patīkami vēsajā mersedesā, kur fantastiskā šoferīša ( jā, es zinu, ka arī viņam veltu greznus epitetus, bet viņš ir cilvēks, kas patiešām no manis tos pelnījis daudz un dažādos sakaros ) un radio SWH vakara programmas pavadībā, mērojām patīkamu ceļu uz galvaspilsētu.
Paldies, paldies, paldies, melnais mersedes, kāpjam ārā un ejam pie Karīnas patējot. Pasēžam ar viesmīlīgo namamāti jaukajā dzīvoklī un ar Žūb atkal pošamies tālākajam ceļam. Aaaahahaa, vairs pie durvīm nestāv mersis- nokrāmējamies kā bruņurupuči! ( ai, žēl, bilde ir pie Žuubs ).
Nu neko, slīdam tālāk. Vakars vairāk kā silts, grozām galvas un priecājamies par arhitektūru, īpaši apbrīnojot Mākslas Akadēmijas tornīšus, kad Žuub attopas- cik ir pulkstenis ?! āāh, mums ir 15 minūtes no LMA līdz autoostai, no kuras atiet pēdējais buss uz Salacgrīvu, telts uz muguras un matracis ar visu pumpi ķešā, nerunājot par sev uzkarinātajām somām un litros mērāmo guļammaisu- skrienam ( cik nu to šādā stāvoklī var izdarīt ). Aptuveni pie cirka, kad palikušas bija kādas 8 minūtes, mani pārņēma bezcerība. Saņēmām sevi un pekeles rokās un skrējām. Par brīnumu, tunelī trāpījām pareizajā šķirbā, izlienam, šagojam, bet, protams, tik gludi jau nevar un nedrīkst iet - Žuub pie stokmana uzsprāgst soma, un es tik spēju uzlasīt tos labumus, kas tur nāk ārā ( no zobubirstes līdz peldkostīmam ieskaitot ). Tā nu ir atlikušas kādas 3-4 minūtes, līdz AO divi soļi, BET- vēl jāatrod piestāšanas vieta. āāā, rasā  džasā dzenamies- IR ! Pēdējākais perons, un 1 !!! jā viena, VIENA minūte līdz autobusa atiešanai. Mēs iekāpjam un durvis aiztaisās. Viss. Nu kā tā var nopērties, kā tā var nočammāties ! Nu, un kā tieši  tā var paspēt? KĀ ? Sejas kā marinēti tomāti- miklas un sarkanas ! Elpas nav, mutē tuksnesis un palikušas tikai stāvvietas. Jā . Vismaz esam iekšā un braucam uz Salacgrīvu. Stāvam un smejamies par sevi, ar sevi un visādi citādi- smejamies. Duras pļuras. Mums mūždien kaut kā tā sanāk- sačammāties, apmaldīties starp trim tiltiem, trijās priedēs, uz vienas ielas, pārvārīt piena katliņu pāri un sausu. Pasaki man, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu ! Taisni vai jāsmejas !
Kaut kad starpceļā tiekam arī apsēsties. Turpinām smieties - standarts.
23:45 iebraucam Salacgrīvā. Jēē, statoils priekšā- ūdeni, ēdienu, āāā.. ! A statoils ciet- pārtraukums ! NEeeāāāēēēāāāēēē ! Ai, da labi, lienam pa šoseju ar nemazāko nojausmu par to, kur īsti jādodas.
Veiksmīgi nogājušas gar kapiem ( cik gan tas ir forši! ), sastopam pāris čaļus, kas piedāvā aizvest. Paldies, nē, bet ceļu gan vismaz pateica. Patīkami.
Tālāk stāstā seko nakts posms ar ne tik daudz ekšena, kā, piemēram, ieložņāšana teritorija caur kaut kādiem krustu šķērsu žogiem, šoks par nez kādēļ pie estrādes griestiem uzvilktu mašīnu, iespaidīgais gaismu mēģinājums, mute vaļā par tele2 skatuves izmēriem ū tē tē. Atradām savu ūber lielisko telšu pilsētiņu, uzcēlām savu pili, ap vienam naktī skaļā un brutāli čīkstošā veidā pumpējam matraci ( jā jā, milzīgo divguļamo matraci, a ko ?! komfortu mīlam! ). Seko jauks un atvieglojuma pilns gājiens uz statoilu, svinīgā hotdoga aprīšana, aukstā ūdens beidzot-malkošana un pret-odu līdzekļa iegādāšana. Grasāmies beidzot likties slīpi, ko gan kādas 5 minūtes kavē iereibis cūciņ-čalis, kas izmisīgi cenšas piedāvāt man viskiju ar kōlu. Tik izmisīgi, ka gandrīz ielien man līdzi teltī, fui ! Neko. Ar Žuub piesmejam telti un snaužam. Rīt 8:00 ceļamies un veļamies. Jastrrrrrādā.
Atliek vēl tikai citēt plkst.2:30 sprāgušo Žuub spilgtāko vārsmu: "Es nevarēju neko izdomāt, tāpēc es neko nedomāju ! "
Kā teiktu Elīna - cik skumji !

Turaties kontaktā- turpinājums sekos visai drīz..

sestdiena, jūlijs 31, 2010

otrdiena, jūlijs 06, 2010

japāņu magnetafons. vilks nav paēdis , bet kaza ir dzīva.

bitīt matos, LŪDZU,
man vajag jaunus medību laukus !
Vecajos, kaza dzīva- aizbēga. Vilks nav paēdis, vilks visu laiku domā par kazu. Vēders jau sāp, kuņģis čokurā- vilks ļoti grib savu kazu . Vecie medību lauki nekam neder, ja nevari ne paēst, ne vienkārši gūt labsajūtu.


Es esmu sieviete medniece. Man tikai švaki ar redzi, neievēroju visus kumosus, kas gadās pa ceļam. Redzu tikai tās aizsargājamās sugas, un aŗī tās reti. Bet es esmu medniece.
Ar indes dzeloni astes galā, no tās nāvējošās sugas. Tā- caps - un ir !


Man vajag jaunus medību laukus. Man sāp vēders no šīs kazas, kas ar savu gardo smaržu pievilina mani, bet priekšā- elektriskais žogs- nedrīkst !
Medīt, medīt, medīt, medīt, medīt . Paēst. Izbaudīt. 


Kaza, man mīļā kaza. Neuztraucies, es Tavu smaržu vairs nejutīšu, tiklīdz tikšu pie jaunām smaržām, pie garšā, pēc kurām tiekties !


Āāā, LŪDZU, jaunus medību laukus. Sāp !

otrdiena, jūnijs 29, 2010

stāvot rindā.

Šobrīd jau kādu brīdi, kas vēl neilgi turpināsies, es gaidu. Nepacietīgi, ar satraukumu, nelielām bailēm, neziņu.
Šo gaidīšanu es pielīdzinu stāvēšanai rindā - rindā un tualeti.
Es šo skatu stādos priekšā šādu, iedomājieties -

 brīvdabas pasākums, zaļā būda, aiz kuras milzīga rinda. Tu esi viens no viņiem, jau pavisam tuvu galamērķim. Sakrustotām kājām, ņemies un dīdies, nezini- raudāt vai smieties, jo, lai cik ļoti negribētos, lai kā tu apzinātos, ka esi nākošais, kurš tiks tur iekšā, tevī ir tas spiediens un satraukums, ka vari nepaspēt, ka var kas noiet greizi un sanākt skāde. Ņemies un peries, gribas tā, ka acīs kož. Aiz tevis desmitiem, simtiem tādu pašu- sakrustotām kājām, neziņā, satraukumā, gaidot un cerot, ka visi tiks līdz galam un gūs atvieglojuma labsajūtu.
Atvieglojuma labsajūta, par to, ka viss izdarīt un izdevies - tas ir tieši tas, ko gaidu. Ticu, ka arī kāds no jums "Tu".
Un pēc šīs labsajūtas atkal  ar jaunu sparu vari mesties trakajā vasaras nakts ballē, svinēt dzīvi, līdz nākošajai reizei, kad jādodas garajā, satraukumu un dīdīšanās pilnajā rindā.


a.

sestdiena, jūnijs 26, 2010

elpo un sajūti. dzīvo un izbaudi.

Cilvēk,
vai Tu raudi, kad asaras laužas no dvēseles ?
vai Tu smejies, kad smiekli kā ar lielgabalu grib izšauties no sirds ?
vai Tu dziedi, kad melodija sazarojas Tavās asinīs un grib tikt palaista lidojumā ?
vai Tu kliedz, kad zini, ka pēc tam būs vieglāk ?
vai Tu skrien, kad kājas pašas grib Tevi nest ?
vai Tu uzrunā tieši to cilvēku un tieši tajā brīdī, kad jūti, ka sirds saka- tagad vajag ?
vai Tu noklusē indes vārdus, zinādams, ka tie nesīs postu ?
vai Tu izsaki pateicību un visus labos, ziedošos vārdus, ko jūti kā pasakāmus cilvēkam, ko satiec ?
vai Tu esi pateicis- es Tevi mīlu - par spīti tam, ko padomās, par spīti tam, kas sekos ?


Ja esi raudājis, ja esi smējies, dziedājis ,skrējis, uzrunājis, ja esi mīlējis- 
cilvēk, Tu esi dzīvojis.


Ir muļķīgi runāt par dzīvošanu. Bet brīžos, kad no dzīves kāds aiziet, ir vērts ķerties pie savas dzīves analīzes.
Izpētīt savas sirds mozaīkas gabaliņus, un saprast, kas ir tās lietas, kas veido tavu laimes attēlu.
No viena gabaliņa līdz miljardam. Mums ir dota viena dzīve, lai mēģinātu atrast visus un iemācīties tos savienot.


Nakts. Ar prātu vakardienā, bet laiks jau rītdienā. Bet Tu pats esi šodienā.
Tev pašam šodienā nav ne gadu, ne datumu, ne laika joslu. 
Tu esi tas, kas ir Tava dvēsele.
Dvēselei nav iekšējā pulksteņa. Dvēsele lido no mirkļa mirklī, nevis no dienas dienā.




Domāju. Kā man paveicies, ka esmu jutusi to lidojumu.


..dvēselīt, par to lidojumu.. !




pirmdiena, maijs 31, 2010

jāsmejas. kas tālāk ?


Šodien tīri evpatnēji, atliek tik uzsist sev pa pieri ar grāmatu un palūgt tēvam, lai uzsit pa pakausi.
Tātad. Ir uzausis rīts dienā, kad jākarto latviešu valodas un literatūras eksāmens. Es spirgta un bez stresa taisos, ņemos un perso, pārlasu Vāciešaa dzejas citātus, kas man nepieciešami domrakstam. Bez uztraukumiem. Atbrauc Karīna, uķina un mīļo mūsu jauno sunīti. Pa to laiku vācu pēdējās pekeles un atceros, ka man vajag pasi, lai mani pielaistu pie eksāmena. Khemm, domāju, ka nu man vairs nav īpaši jāskaidro, ka es pasi nevarēju atrast. Protams, pārraku istabā atrodošos kultūras slāni, pāris reizes kā minimums. Izvadīju somas, skapjus, aizgulti un tā tālāk. Protams, vizualizēju piektdienas skatu Swedbankā, kad sēžu pie bankas dāmas un taisu peristroiku kontos, un, jā, protams, redzu kā paņemu kaut kādu nožēlojamu līguma kopiju, bet pases liktenis man ir blek-autā. Jā, protams, mājās savu burtiski dārgo dokumentu neatradu,  cerēju, ka tomēr tas guļ siltajā lost and faund atvilknē bankā. Pie-brauc-skrējām tur-  nē-e, nav ! Stūūūulbi!
Vēl pastarpē jāpiemetina tas, ka eksāmenam par godu uzcirtusies zilā kleitiņā ar pieskaņotām zaļām istabas čībām. Ko, čībām?- tu teiksi ! Jā, steigā un satraukumā par pases un mana eksāmena litkeni, no mājas izgāju čībās. Labi, ka laicīgi attapos ( ne skolā , ha ) . Skolotāja Tīrmane teica, ka šādā gadījumā vēl normāli būtu, ja sapīstu zeķubikses, tā sacīt- pilnai laimei ! Ai, brrrriesmas .
Par pasi un eksāmenu. Nu tik gudra biju, ka uzreiz aigāju pēc izziņas, kas pierādītu manu identitāti un piederību skolai. Viss bumbās. Eksāmenā ielaida, uzrakstīju, galva lupatā, bet vismaz viss. Atsēdējām pie manis ar dāmām un uzpīpējām, un uzēdām, un uzdzērām tēju. Jā. Un suni izmīļojām !

Un, protams, kā jau paredzēju- pēc arheoloģisko izrakumu atkārtotas veikšanas istabas kultūras slānī, es pasi atradu laimīgi iekārtojušos starp-gult-galdes šķirbā. Kā teiktu Žūūb- kāds pārsteigums !

Tā vien gribas jautāt- Kas tālāk ?
Un tā vien gribas atkārtoti uzsist sev pa pieri un teikt- Anna, saņemies, tie ir eksāmeni ! Bet vecam sunim jaunus trikus neiemācīsi. 
Počemu prosta, jseļi možna složna ! ( kaut kā šitā mamma parasti saka )

Es esmu fōrša !


svētdiena, maijs 30, 2010

gribu/ negribu

If we can't be..

I don't want to be a part of this air
I want to be a part of you
Divide me into million pieces
And breath me in

I don't want to be a part of your body
I want to be a part of your soul
Write me into a melody
And sing me out

Then we will fly-
-me and your soul..
..together.


a.



Pirmo reizi pati rakstu kaut ko angļu valodā.. hm ?

sestdiena, maijs 22, 2010

cilvēk, kā ir ar tevi ?

Cilvēk, kur spēku smeļas Tavs gars ?

Es esmu jūras bērns. Manās asinīs šalc jūra. Pie savas, Baltijas jūras, es eju kā citi iet uz baznīcu. Tur vari krist ceļos un lūgt piedošanu, vari lēktāt laimē, tur vari būt atvērts, tur vari būt tu pats. Jūra ir spēks un miers reizē. Harmonija. Krāsu, skaņu, smaržu, sajūtu pārpilnības rags. Vai esi dzirdējis jūru runājam ? Neesi, ja neesi dzimis pie tās, ja neesi audzis ar to, ja neesi atkarīgs no tās. Pie tās spēku smeļas mans gars.
Vari jau teikt- Ubi bene, ibi patria- Kur man labi, tur man tēvija, bet mūsu miesa, un līdz ar to arī gars, ir dzimušas zem vienas zvaigznes vienā zemeslodes punktā. Tā ir negrozāma patiesība. Un tādēļ es ticu, ka šī vieta ir viens no mūsu lielākajiem spēka punktiem.

Tu vari justies iztukšots, bezspēcīgs, vientuļš un nosalis. Klīst pa pasauli, klīst pa dzīvi, klīst pa saviem domu ceļiem. Un slīdēt visam garām. 
Bet pienāk taču brīdis, kad gribas apstāties. Iekosties mirkļa kumosā, baudīt to un norīt.
Uzņemt sevī šo mirkļa sniegto vienreizības un neatkārtojamības devu. 
Tā ir kā narkotika. Visas izjūtas pastiprinās- gaiss smaržo vēl spēcīgāk, katrs elpas vilciens, katra gaisa plūsma tiek sajusta, crikulējot ķermenī, acs tver katru gaismas un krāsas radīto aprīnojamo zīmējumu, katra lieta un pieskāriens tai rada neizskaidrojamu jūtību. 
It kā viss ar Tevi notiktu pirmo reizi. It kā viss notiktu arī pēdējo. Tu esi dzīvs. 
Un šajā brīdī tu to saproti ar prātu, izjūti savā sirdī, sajūti ar katru ķermeņa atomu. Tu esi dzīvs.

Cilvēk, ko Tu dari un ko Tu vēlies - eksistēt vai dzīvot ?


a.

trešdiena, maijs 19, 2010

tā vienkārši. Skan.

Skan.


Balta saule spīd,
visapkārt jūra, jūra vien...
...skan...
Bet šoreiz es viena, es viena vien
un tukšums apkārt man.
Balta laiva slīd,
bet laivai jau saturs pavisam cits.
...tik skan...
Vārdi jau izkliegti pār lūpām sen,
tik reibušais prieks prātu tālumā dzen,
un skan...
Bet ne vairs pirmo reiz, ne tevi un sevi,
tik' balto tukšumu jūt...
Un, jā, esmu taj' vietā,
un, jā, starp mūžībām divām-
pagātnē, kur klusēt varējām
un nākotnē- vai mums maz laimīgiem būt?!
...vēl skan...
Balta saule spīd,
visapkārt jūra, jūra vien...
 
 a.