kāda diena. burrrvīga.

 Sveiki, ļaudis, cilvēki, bērni.

Pacilājums garastāvoklī izcils.
Nav ko te gari, tie, kas bija ar mani, ir tieši tādā pašā stāvoklī- mazās laimītes pārņemti.
Jāsaka, ka diena bija ļoti produktīva. Ar darbiņiem, ar sarunām, idejām, lielām idejām nākotnei un attīstībai.
Pelēkās šūniņas kustas. Atliek tikai iet uz mērķi, jo šodien sapratām, cik tas ir reāli piepildāms.
Trakajiem  pieder pasaule. Inovācijas mūs izglābs.
Izvilksim tās personību esences no mūsu vidus un radīsim ko ģeniālu. Es zinu, ka mēs to varam.

Kā harmoniskam nnobeigumam... šodien redzēju pirmo taureni. Un diena vispār bija saulaina un skaista. Un jā, sēdējām ar dāmām kāpās , skatījāmies jūrā un vērojām saulrietu.
Es izdarīju to, ko sen jau vēlējos, un pateicoties foršākajam dīdžejam/čalim Egonam Reiteram , klausījāmies 100baltas dvēseles radio SWH . Ceru, ka vēl kāds šodien paspeja iemīlēties šajā mūzikā, šo dvēseļu lidojumā.

Paldies, cilvēki, ļaudis, bērni.
Jaukas dienas un gaišas domas.

a.

P.S. eju turpināt skatīties vakar iesākto filmu par Salvadoru Dalī-

cita pasaule jeb mans sirreālais sapnis realitātē.

Labvakar.

Stāsts šovakar par vēju auklēto meiteni galvaspilsētā.
Es nezinu, kas bija tas, kas mani tur ieveda un pavadīja- pavasaris, mīlestība, ziņkāre vai likteņa roka, bet šādu vienkārša skaistuma pielietu dienu dēļ ir vērts* sāpēt un skumt nākošās.
(* standarta process, ja tiek piekopts morālais mazohisms).

To pasaule man rādīja- Zosu parāde un ielidošana saulē pa Daugavu . Vecas kundzes izdziedāts "Miglā asaro logs" uz kāda stūra Vecrīgā. Kluss saksofons kādā vēl klusākā un šaurākā ielā. Tā pastaiga caur peļķēm, skaļām ielām, gar baznīcām, vilcieniem un bāru spilgtajiem uzrakstiem. Tēja, daudz, daudz tējas. Sarunas, daudz, daudz sarunu. Saules sveiciens steigai un šļakata sānos. Spontānas idejas, kas skaistas, bet grēcīgas.
Bet visskaistākais bija un ir Tā pasaule, kas man uzziedēja.

Tagad tikai jādomā, vai šīs Rīgas dāvātie skaistumi nebija zīmes šodienas stikla abpusējajai asarošanai..? Nezinu. Dzīvoju un izdzīvoju. Es cītīgi un mērķtiecīgi bruģēju savu ceļu uz elli.

Šodien gan brutāli tikām atsviesti atpakaļ realitātē. Sirreālas sajūtas. Un man ļoti gribējās, kaut tas šorīt tiešām būtu bijis sprādziens un bam!.. , un nekā vairs nav. Tikai mēs savā sapnī palikuši uz mūžīgiem laikiem.

Cilvēki, cilvēki ! Ko nu par to- elpojiet, dzīvojiet, dzeriet pavasari ! Viss tikai sākas. Dziedāsim kopā ar putniem zem Saules, mazgāsimies siltajā vējā, reibsim no pumpuros dzītajām sulām. Dzīvība ir visapkārt. Gals un sākums visam.

Tagad man sāksies brīvlaiks. Laiks man. Laiks mākslai un bohēmai. Laiks svētajam miegam.

Jaukas jums šīs dienas.
a.

Par "...stāsti man par..."

23.marta lietainajā vakarā, kamēr puse Latvijas dzīvoja līdzi hokeja kaislībām, teātra namā "Jūras Vārti" viesojās jaunie un daudzsološie -pagājušās sezonas Latvijas teātra balvas "Gada spilgtākā debija" ieguvējas Ineses Mičules iestudējums kopā ar Dailes studiju beigušajiem aktieriem - "...stāsti man par...".

Citējot atsauces tīmeklī:
"1984. gadā viņi klausījās itāļus, pīpēja Kosmosu, kavēja skolu un štukoja, kur nopirkt jaunus džinsus. Kā jauns, tikko skolu beidzis cilvēks domāja, juta, mīlēja, meklēja sevi pieaugušo pasaulē astoņdesmito gadu Latvijā? Ko par tālaika jauniešiem šodien var izstāstīt cilvēki, kam pašiem tikko pāri divdesmit un kas tāpat mēģina atrast savu vietu un iztēloties nākotni?
Izrāde stāsta par 80.gadu Latvijas jauniešiem, kas aizraujas ar mūziku, kopā spēlē grupā, klausās ārzemju plates, tiekas mēģinājumu telpā, kaļ nākotnes plānus, sapņo, iemīlas, pārdzīvo uzvaras un zaudējumus. Izrādē ir maz teksta, atstājot vietu niansēm – raksturi un attiecības perfekti atklājas smalkjūtīgi precīzajās situācijās, dziesmās un aktieru dzīvajā saspēlē, kas rosināja laikrakstu Diena nodēvēt izrādi par "mazu aktierspēles brīnumu"."

Tā to laikam sauktu arī es- brīnums. Jāsāk kaut vai netradicionālo spēles teritorijas iekārtojumu. Darbība risinājās skatuves vidū, skatītājiem atrodoties 360 grādus apkārt, nieka metra attālumā no aktieriem, kas radīja vienreizēju intimitātes sajūtu. Sajūtu, ka esi daļa no stāsta, bet tomēr ārpusē. Šajā tuvībā arī saskatu vienu no izrādes lielākajiem plusiem- iespēja vērot katru aktiera sejas izteiksmi, vaibstu, sīkāko kustību un , pats skaistākais - acis.

Apbrīnojams ir jauno aktieru spēles patiesums. Jo, šķita, ka gaisā var sasmaržot tās jūtu reakcijas un eksplozijas, kas veidojas starp jauniešiem. Un atliek tikai minēt, cik liela daļa no aktieru Ērikas Eglijas, Ginta Andžāna, Initas Dzelmes, Kristapa Rasima un Kārļa Freimaņa( jā, arī izrādē viņu īstie vārdi nav mainīti) izpaustā uz skatuves ir iejušanās tēlā, un cik liela ir viņu pašu emocionālā pieredze, jo viss, ko viņi dara, šķiet tik īsts un nesamākslots.

Tāpat ievērības cienīgas ir katra aktiera muzikālās dotības, jo ikviens no viņiem izrādes laikā gan dzied, gan spēlē kādu mūzikas instrumentu. Mūzika ir burvīga, attiecīgās noskaņas veidojoša un spēlēta uz autentiskiem 70.gadu mūzikas instrumentiem, ko, kā lasīju, aktieri paši atraduši kādā Latgales kultūras namā. Vecā tehnika un čērkstošās plates kā odziņa un noskaņu pastiprinātājs.

Jāsaka, ka manā gadījumā izrādes kulminācija bija tieši tās beigu daļā, kad katrs no jauniešiem atbildēja uz jautājumiem, kas skar viņu jūtas un dvēseles- mīlestība, ideāli, pasaules kārtība, bet jautājums, kas uzrunāja visvairāk- Vai jauns cilvēks ir brīvs cilvēks?

Šeit arī meklēju izrādes morāli. Cik brīvi esam mēs mūsu laikos? Cik brīvi bija cilvēki pagājušā gadsimta nogalē ? Cik brīvi mēs esam savos uzskatos, rīcībā, principos ? Vai brīvības sajūtu maina mūsu gara stāvoklis, vai pieredze un krusts, ko katrs savā dzīvē nesam ? Mani uzrunāja aktiera Kristapa Rasima vārdi- "Mēs katrs esam tik brīvs, cik sirdī jūtamies".

Par laikmetu. Par jaunību. Par jūtām. Par mūziku. Par brīvību.

P.S. Prieks bija skatītāju rindās redzēt arī Ventspils pilsētas mēru Aivaru Lembergu. Prieks, ka tajā vakarā visi bijām brīvi no savas ikdienas, bijām tur uz skatuves, spēles pasaulē, vienojoties kopīgā smaidā. Paldies par sniegto iespēju ko tādu izbaudīt.

P.P.S. varat izlasīt arī šeit -ventspilszinas.lv

šodiendiena.

Labvakar.
Jāsaka gan, ka pēc vakardienas emociju trakajiem izlēcieniem šodien bija diezgan priecīgi.
Kā teicu Kādam- diena būs savādāka, bet jācer, ka ne smagāka.
Tā arī bija- savādāka un pat diezgan produktīva.
Ar SPP  ( jā, varu padižoties, mums tagad ir savs kaktiņš tīmeklī- šeit ) bijām pieredzes apmaiņas/ sadraudzības tūrē uz Talsiem. Nu baigi feini jaunieši tur mājo- dulli, jautri, dzīvespriecīgi, bet ļoti darbīgi, aktīvi un progresīvi domājoši, Prieks iepazīties un kopā būt. Ir apgūtas jaunas idejas, lietas un zināšanas, ar kurām vajadzētu papildināties.
Ui, bet kā man patīk tā publiskā apkārt figurēšana un runāšanās, un iepazīšanās. Kontaktu kociņš aug .
Patīkami.
Un vēl tas skaistais pavasaris, kas lieliem soļiem nāk. Jā, jā, apsveicu jūs visus ar pavasara iestāšanos.
Cik pasaule šodien bija saulaina un krāsaina. Prieks, prieks, prieks !
Kaut kā tā !
Un jau otro dienu galvā skan-

tā netīšām.

Nonācu pie secinājuma.

-Tās pašas kļūdas , tikai jaunā iepakojumā.

Vēl ir laiks ko mainīt, vēl var paspēt rīkoties citādāk, nekā toreiz.

Viss ir manī. Tikai dod man spēku saņemties un izvēlēties to ceļu, kas ejams šobrīd.

Bet...kurš salabos mani ? Coldplay- Fix You

Fakts.

Tas, ka šodien jūtos vājāka, ievainota un skumjās ietinusies, nozīmē tikai to,

ka rīt es būšu vēl spēcīgāka, drošāka un pārliecinātāka par savas esības pamatu.

Jo vairāk tādu dienu, kā šodien, jo stiprāka un neatkarīgāka es.

Tā likteņa dūre mani vada. Piedodiet, ja nevarat to sagremot.

Ir cilvēki, kas var. Un par tiem tad arī stāvēs mans gars un spēks.

Un to piedzīvoju vakar, un turpinu klausīties šodien.

Nožēlojiet tagad paši, ka nebijāt- Mona De Bo- mūzika, kas pozitīvi izēd. Mūzika dvēselei un iekšām.

viss tikai sākas.

Sveiki.
Pavasaris vēl tikai sākas. Viss pamazām kūst un silst. Daba mostas. Nu jā.
Arī mani pumpuri. Es jau jūtu, kā tā sula manī mutuļo. Katru dienu arvien vairāk jūtu, kā tā no kāju pirkstgaliem ceļas augšup pa dzīslām. Tas dzīslojumu tīmeklis vienojas kaut kur krūšu kurvī ar nobīdi uz kreiso pusi.
Tas ir tikai sākums, bet mani pumpuri jau gaida, kad varēs sprāgt. Šajā pavasarī tiem ir dots viss, lai uzplauktu pa īstam
Visa kā ir gana. Saules, prieka, smieklu, draugu, mākslas, darbu, baudu, panākumu, mērķu netrūkst.
Biedējoša ir tā apziņa, kad Tu zini, kas ir tas, kas trūkst... Un tas ir pamats visai manai pasaulei, ideoloģijai un būtībai. Un tieši tā man trūkst.
Vēl jau priekšā viss pavasaris. Bites vēl nav modušās. Zāle vēl nav izdīgusi.
Bet man bail, par saviem gatavajiem pumpuriem. Bail, ka nāksies tos nokniebt, jo plaukumu tiem šā vai tā nesasniegt.

Nē nē, viss jau ir un būs kārtībā. Mērķi tiks sasniegti, panākumi, dzīve un Saule svinēta.
Es tikai gaidu to cilvēku ar Mēnesi azotē.

a.

Tevī. jeb Nenosūtītā vēstule.

Bet Tu jau nezini...

Es esmu tā, kas sēž zem Tava loga, skaitot, cik reizes naktī satrūksties no miega un ieslēdz gaismu.

Tu jau nezini, ka es esmu tā, kas skaita Tavus soļus un no to ritma mācētu izdziedāt Tavu steigu.

Jā, es esmu tā, kas ieraugot zaļo krāsu, priecājas kā bērns, jo gan Tu, gan pavasaris, abi esat zaļā un abi liekat manai sirdij pukstēt straujāk.

Tu jau nezini, ka es esmu tā, kas izsauc Tev žagas un svilstošus vaigus. Piedod, nu nespēju savus domu kuģus nelaist pie Tevis .

Tu jau nezini, ka nevis kaijas ir tās, kas izārda Tavu piemājas mēslu kasti, bet tā biju es, jo meklēju to gabaliņu no Tevis, ko Tu man nedod.

Tu nezini, ka es esmu tā, kas tumšos, drēgnos vakaros apšaubāmos krogos tiekas ar Tavas pagātnes seju , lai ieraudzītu Tavu būtību, Tavas esības pamatu.

Bet to jau Tu nezini- es esmu tā, kas meklē ieeju Tevī. Un, zini, man nav bail. Nekad nav bijis.

Nav teikts, ka Tevī palikšu, nav teikts, ka aiziešu. 

Bet ir vērts mēģināt.

Naivs uz-grābekļa-kāpējs, Tu teiksi. Jā. Bet arī mednieks.

Žagojies, svilsti, steidzies, bet Tavu ieeju atradīšu !

Es gribu būt Tevī.

Vai drīkst to gribēt ?

a.

100 baltas dvēseles. mans stāsts.

alō.

sestdiena, kas pienākusi ļoti jaukā veidā.

vakar gan- , loģiski, piektdiena... ļoti ilgi gaidīta piektdiena.

...jo..? - 100 baltas dvēseles. manuprāt, šis vārdu salikums jau izsaka daudz.

... atceros, kā tas sākās. tas bija 15.jūnijs.brīvs vakars. dr.lv pasākumu sadaļa. koncerts? bez maksas? 100bd? kas tas tāds? ai , nu laaaabi ! Karīn, ejam ! gan jau būs ok !

atceros, viņi bija daudz, kādi 9 vai 10. visi jauni un sprauni. vienkārši, bet katrs ar savu odziņu. un tad viņi sāka spēlēt... Ziemā , Nobildētais dzieltenais puisēns, Man rādās pils, Sapnis, Zvaigžņu zaglis... un vēl.

mans labo sajūtu kritērijs ir nervu raustīšanās. jā, un es sēdēju, klausījos un raustījos.

viss tik dzīvs, viss tik īsts un patiess. skaņa un lirika. mūziķi un klausītāji. intimitātes un kopības sajūta izcila, jo 100 baltās dvēseles ar vieglu sava sirsnības skanējuma pieskārienu iekļuva manā dvēselē.

viņi aizgāja pa vienam, fonā skanot "pūt, vējiņi" un jūras šalkoņai. aizgāja un atstāja mūs, klausītājus, ar atvērtām sirdīm un dvēselēm lidojumā.

pagāja vasara, un dvēseļu mūziku es beidzot ieguvu matērijā. mazā laimīte.

un tā jau ir- ja kāds ir spējis ienākt Tavā dvēselē, tad to nav tik viegli palaist ārā. es nelaidu un nelaidīšu.

lēnām, bet tomēr ātri un pamatīgi pienāca ziema. sācies jauns gads un man Kāds pačukstēja, ka viņi atkal būs pie mums, bruģētajā pilsētā.

vakar, loģiski, piektdiena... īpaša piektdiena. diemžēl, steigā...

pedālis grīda un pēdējā brīdi pirms koncerta aiz-elsušās arī ienesāmies JV, kur , lai sāktu koncertu, tieši mūs jau gaidīja ( hāhā).

koncertu sāka skaistās balss īpašniece Alise Joste. burvīgi, tik viegla, trausla un vienkārša, bet tik patiesa. Alise un ģitāra apbūra mūs visus.

pārtraukums. sācies pat viegls uztraukums, jo šis mirklis gaidīts tik ilgi.

...dvēseles. 100 baltas dvēseles. ir. beidzot ir ! vēljoprojām viss tikpat dzīvs, viss tikpat īsts un patiess, tikai šoreiz- vēl īpašāks, jo jau pazīstams un ļoti, ļooti iemīļots. šķiet, kaut kas savs.

notika jau mazi šurum burumi un starpgadījumi, bet tas visu padarīja vēl skaistāku un mīlīgāki patiesāku. nekā iestudēta, dzīvi cilvēki ar dzīvām emocijām.

Un, Mārtiņ ( Mārtiņš Jansons, grupas  100bd solists un muzikālais līderis), tu esi foršs, un jūs visi esat jauki un talantīgi.

Cienu jūs, 100bd, un jūsu mākslu, jo jūs spējat uzrunāt, spējat atvērt sirdis, mācāt saskatīt skaisto pasaulē, burvību vienkāršajā, ļaujat atgūties no steigas un liekat pasmaidīt.

šodien sestdiena, kas pienākusi ļoti jaukā veidā. un es smaidu un izbaudu savu mazo laimes sajūtu.

mazam ieskatam 100bd daiļradē:

http://www.youtube.com/watch?v=arEu7zHT3Ao

http://www.myspace.com/100whitesouls

Pirmais un dziļdomīgais...

Labvakar.

Jo ilgāk dzīvo, jo biežāk pieķer sevi sēžot un domājot.
Jo ilgāk dzīvo, jo arvien vairāk saproti, ka vienīgais, kam šajā pasaulē vari uzticēties, esi tu pats.
Es esmu egoiste un es ar to lepojos ! šovakar nu noteikti.
..jo... ? cenšoties darīt kā labāk citiem, tiec pieķerts tādā kā stulbā peļķes situācijā, kad ne vilks paēdis, ne kaza dzīve, bet tu ņem un stāvi kā duraks ar slapjām kājām.
stūlbi.
kaut kā tagad tendence celt suņa asti pašai. neesam mēs nekāda suga, pārāk tālu no tiem laikiem, no dabas esam prom. es dzīvoju viens ar savu pasauli lielajā pasaulē.
un ir vairākkārt pierādījies, ka ignorējot standartus, normas un kauna uznācienus, Kalns arī atnāk pie Muhameda, nevis Muhameds pie Kalna.
Nē, ļaudis, es jau jūs mīlu ( un mīlestība būs nākoša tēma, kuru apfilozofēšu), bet pienācis laiks pamīlēt sevi. ar sevi jau jāsāk.

pats uzcēla šķūnīti. pats pielaida uguni. pats "pažarniekus" izsauca.
kaut kā tā.

a.