Citējot atsauces tīmeklī:
"1984. gadā viņi klausījās itāļus, pīpēja Kosmosu, kavēja skolu un štukoja, kur nopirkt jaunus džinsus. Kā jauns, tikko skolu beidzis cilvēks domāja, juta, mīlēja, meklēja sevi pieaugušo pasaulē astoņdesmito gadu Latvijā? Ko par tālaika jauniešiem šodien var izstāstīt cilvēki, kam pašiem tikko pāri divdesmit un kas tāpat mēģina atrast savu vietu un iztēloties nākotni?Izrāde stāsta par 80.gadu Latvijas jauniešiem, kas aizraujas ar mūziku, kopā spēlē grupā, klausās ārzemju plates, tiekas mēģinājumu telpā, kaļ nākotnes plānus, sapņo, iemīlas, pārdzīvo uzvaras un zaudējumus. Izrādē ir maz teksta, atstājot vietu niansēm – raksturi un attiecības perfekti atklājas smalkjūtīgi precīzajās situācijās, dziesmās un aktieru dzīvajā saspēlē, kas rosināja laikrakstu Diena nodēvēt izrādi par "mazu aktierspēles brīnumu"."
Tā to laikam sauktu arī es- brīnums. Jāsāk kaut vai netradicionālo spēles teritorijas iekārtojumu. Darbība risinājās skatuves vidū, skatītājiem atrodoties 360 grādus apkārt, nieka metra attālumā no aktieriem, kas radīja vienreizēju intimitātes sajūtu. Sajūtu, ka esi daļa no stāsta, bet tomēr ārpusē. Šajā tuvībā arī saskatu vienu no izrādes lielākajiem plusiem- iespēja vērot katru aktiera sejas izteiksmi, vaibstu, sīkāko kustību un , pats skaistākais - acis.
Apbrīnojams ir jauno aktieru spēles patiesums. Jo, šķita, ka gaisā var sasmaržot tās jūtu reakcijas un eksplozijas, kas veidojas starp jauniešiem. Un atliek tikai minēt, cik liela daļa no aktieru Ērikas Eglijas, Ginta Andžāna, Initas Dzelmes, Kristapa Rasima un Kārļa Freimaņa( jā, arī izrādē viņu īstie vārdi nav mainīti) izpaustā uz skatuves ir iejušanās tēlā, un cik liela ir viņu pašu emocionālā pieredze, jo viss, ko viņi dara, šķiet tik īsts un nesamākslots.
Tāpat ievērības cienīgas ir katra aktiera muzikālās dotības, jo ikviens no viņiem izrādes laikā gan dzied, gan spēlē kādu mūzikas instrumentu. Mūzika ir burvīga, attiecīgās noskaņas veidojoša un spēlēta uz autentiskiem 70.gadu mūzikas instrumentiem, ko, kā lasīju, aktieri paši atraduši kādā Latgales kultūras namā. Vecā tehnika un čērkstošās plates kā odziņa un noskaņu pastiprinātājs.
Jāsaka, ka manā gadījumā izrādes kulminācija bija tieši tās beigu daļā, kad katrs no jauniešiem atbildēja uz jautājumiem, kas skar viņu jūtas un dvēseles- mīlestība, ideāli, pasaules kārtība, bet jautājums, kas uzrunāja visvairāk- Vai jauns cilvēks ir brīvs cilvēks?
Šeit arī meklēju izrādes morāli. Cik brīvi esam mēs mūsu laikos? Cik brīvi bija cilvēki pagājušā gadsimta nogalē ? Cik brīvi mēs esam savos uzskatos, rīcībā, principos ? Vai brīvības sajūtu maina mūsu gara stāvoklis, vai pieredze un krusts, ko katrs savā dzīvē nesam ? Mani uzrunāja aktiera Kristapa Rasima vārdi- "Mēs katrs esam tik brīvs, cik sirdī jūtamies".
Par laikmetu. Par jaunību. Par jūtām. Par mūziku. Par brīvību.
P.S. Prieks bija skatītāju rindās redzēt arī Ventspils pilsētas mēru Aivaru Lembergu. Prieks, ka tajā vakarā visi bijām brīvi no savas ikdienas, bijām tur uz skatuves, spēles pasaulē, vienojoties kopīgā smaidā. Paldies par sniegto iespēju ko tādu izbaudīt.
P.P.S. varat izlasīt arī šeit -ventspilszinas.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru