Pavasaris vēl tikai sākas. Viss pamazām kūst un silst. Daba mostas. Nu jā.
Arī mani pumpuri. Es jau jūtu, kā tā sula manī mutuļo. Katru dienu arvien vairāk jūtu, kā tā no kāju pirkstgaliem ceļas augšup pa dzīslām. Tas dzīslojumu tīmeklis vienojas kaut kur krūšu kurvī ar nobīdi uz kreiso pusi.
Tas ir tikai sākums, bet mani pumpuri jau gaida, kad varēs sprāgt. Šajā pavasarī tiem ir dots viss, lai uzplauktu pa īstamVisa kā ir gana. Saules, prieka, smieklu, draugu, mākslas, darbu, baudu, panākumu, mērķu netrūkst.
Biedējoša ir tā apziņa, kad Tu zini, kas ir tas, kas trūkst... Un tas ir pamats visai manai pasaulei, ideoloģijai un būtībai. Un tieši tā man trūkst.
Vēl jau priekšā viss pavasaris. Bites vēl nav modušās. Zāle vēl nav izdīgusi.
Bet man bail, par saviem gatavajiem pumpuriem. Bail, ka nāksies tos nokniebt, jo plaukumu tiem šā vai tā nesasniegt.
Nē nē, viss jau ir un būs kārtībā. Mērķi tiks sasniegti, panākumi, dzīve un Saule svinēta.
Es tikai gaidu to cilvēku ar Mēnesi azotē.
a.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru