Stāsts šovakar par vēju auklēto meiteni galvaspilsētā.
Es nezinu, kas bija tas, kas mani tur ieveda un pavadīja- pavasaris, mīlestība, ziņkāre vai likteņa roka, bet šādu vienkārša skaistuma pielietu dienu dēļ ir vērts* sāpēt un skumt nākošās.
(* standarta process, ja tiek piekopts morālais mazohisms).
To pasaule man rādīja- Zosu parāde un ielidošana saulē pa Daugavu . Vecas kundzes izdziedāts "Miglā asaro logs" uz kāda stūra Vecrīgā. Kluss saksofons kādā vēl klusākā un šaurākā ielā. Tā pastaiga caur peļķēm, skaļām ielām, gar baznīcām, vilcieniem un bāru spilgtajiem uzrakstiem. Tēja, daudz, daudz tējas. Sarunas, daudz, daudz sarunu. Saules sveiciens steigai un šļakata sānos. Spontānas idejas, kas skaistas, bet grēcīgas.
Bet visskaistākais bija un ir Tā pasaule, kas man uzziedēja.
Tagad tikai jādomā, vai šīs Rīgas dāvātie skaistumi nebija zīmes šodienas stikla abpusējajai asarošanai..? Nezinu. Dzīvoju un izdzīvoju. Es cītīgi un mērķtiecīgi bruģēju savu ceļu uz elli.
Šodien gan brutāli tikām atsviesti atpakaļ realitātē. Sirreālas sajūtas. Un man ļoti gribējās, kaut tas šorīt tiešām būtu bijis sprādziens un bam!.. , un nekā vairs nav. Tikai mēs savā sapnī palikuši uz mūžīgiem laikiem.
Cilvēki, cilvēki ! Ko nu par to- elpojiet, dzīvojiet, dzeriet pavasari ! Viss tikai sākas. Dziedāsim kopā ar putniem zem Saules, mazgāsimies siltajā vējā, reibsim no pumpuros dzītajām sulām. Dzīvība ir visapkārt. Gals un sākums visam.
Tagad man sāksies brīvlaiks. Laiks man. Laiks mākslai un bohēmai. Laiks svētajam miegam.
Jaukas jums šīs dienas.
a.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru