Bet Tu jau nezini...
Es esmu tā, kas sēž zem Tava loga, skaitot, cik reizes naktī satrūksties no miega un ieslēdz gaismu.Tu jau nezini, ka es esmu tā, kas skaita Tavus soļus un no to ritma mācētu izdziedāt Tavu steigu.
Jā, es esmu tā, kas ieraugot zaļo krāsu, priecājas kā bērns, jo gan Tu, gan pavasaris, abi esat zaļā un abi liekat manai sirdij pukstēt straujāk.
Tu jau nezini, ka es esmu tā, kas izsauc Tev žagas un svilstošus vaigus. Piedod, nu nespēju savus domu kuģus nelaist pie Tevis .
Tu jau nezini, ka nevis kaijas ir tās, kas izārda Tavu piemājas mēslu kasti, bet tā biju es, jo meklēju to gabaliņu no Tevis, ko Tu man nedod.
Tu nezini, ka es esmu tā, kas tumšos, drēgnos vakaros apšaubāmos krogos tiekas ar Tavas pagātnes seju , lai ieraudzītu Tavu būtību, Tavas esības pamatu.
Bet to jau Tu nezini- es esmu tā, kas meklē ieeju Tevī. Un, zini, man nav bail. Nekad nav bijis.
Nav teikts, ka Tevī palikšu, nav teikts, ka aiziešu.
Bet ir vērts mēģināt.
Naivs uz-grābekļa-kāpējs, Tu teiksi. Jā. Bet arī mednieks.
Žagojies, svilsti, steidzies, bet Tavu ieeju atradīšu !
Es gribu būt Tevī.
Vai drīkst to gribēt ?
a.
3 komentāri:
Anniņā...vnk tik labi vārdi.
Tu takš esi mums viens māksliniecisks cilvēks..
Ar šo tekstu asociācija viena-mans Edžiņš, tik atšķirība viena liela, ka esmu jau viņā iekšā..līdz pašām saknēm :)
Tik jauki vārdi. Man pašai tādus būtu grūti atrast :)
ak, Monta, kāds man prieks par jums abiem.
Jums abiem ir paveicies vienam ar otru .
šo es kaut kā biju palaidusi garām, bet traki labi, uzslavas!
Ierakstīt komentāru