uzsita domu un asini. par standartiem. šoreiz mūzikā.

Sveki, ļaudis, cilvēki, bērni.

 Pēdējā laikā tā vairāk sanāk palasīt dažādas mākslas, kultūras kritikas (jo jāsāk mācīties no kāda ir, ja gribu tajā lauciņā bāzt savu degunu) . Bet fakts kā tāds, ka man uzsita asini lasītie vērtējumi par Jonsi albumu Go ( un šoreiz nebūs svarīgākais tas mūziķis, bet princips ) .

Tātad. Es neko nesaku pret brīva viedokļa paušanu, šajā gadījumā, par mūziku. Pašai sev jāizsaka publiskais rājiens un "fui" par kāda žanra vai mūziķa patikšanas/ nepatikšanas publisku kritizēšanu .

Fakts, ka ir kvalitātes kritēriji, kas lielā līmenī arī nosaka mākslinieka profesionalitāti un līmeni, kā arī ir izjūtu kritēriji, kas, protams, katram atšķirīgi un pēc tiem arī veidojas mūsu viedoklis par konkrētu lietu. Bet kur ar zelta burtiem ir rakstīts tas standarts, pēc kura kāds it kā speciālists var pateikt- šis mūzikas albums nav izdevies, nekam neder, gaidījām no viņa ko citu, gaidījām vairāk. Kur ir ?

Šo visu domu man patiprināja tvnet-ā izlasītā intervija ar Edgaru Rubeni ( Mona De Bo ). Un tiešām rodas jautājums- kā, nu tiešām- KĀ? ir iespējams šo sajūtu lidojumu, kas sintizējies skaņā, jebšu tautā un avotos  saukts par mūziku, sistematizēt un klasificēt ?  Nu labi, fiziski var, bet kāda tam morālā nozīmē ?

Un tā jau ir, par varītēm cenšamies katru mūziķi un viņa darbus nodefinēt, izsecināt fizikālās un ķīmiskās īpašības, sarakstīt reakciju vienādojumus ar sabiedrību , izlikt koeificentu secinājumus, uzlikti zīmodziņu  un nolikt sistematizētā plauktā pie citiem. Un tad, kad šis māklsinieks(-i) nāk klajā ar ko pavisam jaunu, tad ārā no putekļiem tiek vilkts šis apzīmogojums un salīdzināts. Paveicas, ja attiecīgās instances to atzīst par vēl labāku esam, bet vēl jau ir variants, kad pasaka- nē, vecīt, šitas neder, šito pa radio nevar laist, neskan, šito nesapratīs, šitas neizklausās pēc tā, ko publika pieprasa, ar šito mēs nepelnīsim, vai arī nē, nē turies pie saviem standartiem un nemēģini te lekt acīs ar kaut ko jaunu.

Pff. Kā mani tracina tā standartu sistēma.Un pareizi jau mani mierina- ko tu ņemies un uztraucies, tas ir tikai viena slidīgā indivīda viedoklis. Ja tev patīk, tad viss ok. Klausies.

Es jau tikai cenšos audzināt savu gaumi, iepazīstot un aptverot personas, kurām uzticēts šo savu viedokli paust sabiedrībai. Bet ja viņu argumentācija un pamatojums ir šis pats- gaidījām kaut ko labāku!- tad kāda runa vēl  par mākslas ( šeit- mūzikas) izjušanu un baudīšanu, tas vienīgais, ko dari, ir kaut kā "ūber kruta " gaidīšana un ar rāmju veidošana , tādējādi zaudējot jabkādu personīgo ojektivitāti, jebšu dvēseles reakciju uz dzirdēto/ redzēto.

Minētos rakstus varat lasīt šeit:

intervija ar Edgaru Rubeni ( Mona De Bo )

Jonsi albuma vērtējums.

domājot par dienu, kas pagājusi.

Jāsaka, interesanta, pat dīvaina diena.

Organisms deva norādes, kuras es padevīgi paklausīju. Protams, nenožēloju. Bet ideja vismaz bija pavisam cita. Pēc statūtiem- pareizāka.

Bet to jau katrs, kam nav slinkums, zin- Anna nedzīvo pareizi, pēc statūtiem. Un šī bija kārtējā reize, kad tas pierādījās. Bet ko vispār nozīmē- dzīvot pareizi ? Laikam jau man vienalga. Es vienkārši dzīvoju !

Un jāsaka, beigu beigās ļoti produktīvi. Negaidītu pavērsienu arī neiztrūka, bet tie tikai priecēja un priecēs.

Interesanti, tiešām, kur šāda dzīvošana novedīs ? Tas, protams, tāds retoriskais jautājums, uz kuru nav vēlams meklēt atbildi, jo vienkārši - IR taču tikai jādzīvo, vai ne ?!

Es runāju abstrakti, zinu, bet tas neliedz jums par kaut ko padomāt. Par dzīvi, piemēram, par savām darbībām , par ikdienu un krāsām tajā, par sarežģījuma radīšanu vienkāršajā un attiecīgu šī sarežģījuma risināšanu. Kaut kā tā.

Šodien daudz lasīju Ojāra Vācieša dzeju. Vispār pēdējā laikā viņu daudz lasu. Ziniet, nu tiešām tā ir maltīte dvēselei, manai jau noteikti. Kā saka Ziedonis par viņu- "Vācietis nepārtrukti cīnās pateikt nepasakāmo, to, par ko mēs sakām "Tas nav vārdiem pasakāms", un, kad viņam tas izdodas, tad tā ir nebijusi dzeja. "

Citu dienu ielikšu arī kādu pantu.

Derētu kādu mūziku, pie reizes? Lai iet !

pielikums iepriekšējam ierakstam- fona mūzika.

".. es visu mūžu taisos aiziet pie putniem gaisos.." / M.Č. /

Lasīju atkal šo dzejoli. Es ne par mīlestību šoreiz, es par to lidojumu.
Nav jau gluži tā, ka būtu šādi, bet pie kaut kā tāda laikam jāpieķeras.

Laiks lidot, nevis gaidīt un pieplakt pie zemes.

Dvēsele jau laikam ir viena no nepastāvīgākajām lietām. Tā nenoenkurojas, tai ir jālaižas pa vējam.

Te mēs vakar bijām kopā, te šodien katrs jau paceļamies lidojumam, lai iepazītu jaunas dvēseles un to lidojuma sajūtas.

Varbūt tiekamies kaut kad. Ne šodien. Rīt ? Varbūt.

Es eju debesīs.. .
..bet ik pa brīdim jau gribas pie kāda piezemēties. 

 *Cik labi, ka es tevi nemīlu.


Cik labi, ka es tevi nemīlu,

ka beigušies visi tie nemieri,

ne mati, ne skati vairs nevajā,

nekā no tevis man nevajag.

Cik labi, ka es tevi nemīlu,

mīlēt ir- kļūt par zemi...

Bet es visu mūžu taisos

aiziet pie putniem gaisos.

/M.Čaklais/

Cilvēku suga. - I

Cilvēks jau no laika gala ir viena nepaklausīga būtne, uz kuru vislielākajā mērā dabrbojas apgrieztā psiholoģija.
Ja cilvēkam acu priekšā stāv liela, sarkana poga ar uzrakstu "NEAIZTIKT" blakus, tad viņš viennozīmīgi domās tikai par šīs pogas nospiešanu. Ļaunākajā gadījumā- viņš to arī nospiedīs.

Ja tā nopietni ņemam par šo brīdi, tad ņemsism par salīdzinājumu- kāds pamestās kaimiņu mājas kaķītis un bērns. Kad bērnam garlaicīgi, skumji, nav ar ko parunāties, paspēlēties, tad viņš zin, kur kaķēnu meklēt. Noglauda, sabužina, samīļo, ieskatās acīs un saka- Tu esi mans.. (draugs? ) . Tas kaķēns jau bija atmetis cerību, viņš baidījās no cilvēkiem un to untumiem. Un šoreiz, šo vienu vienīgo reizīti noticēja bērnam, tā patiesumam un dāvātajam siltumam. Kaķēns ieritinājās bērna klēpī, sāka murrāt un aizmiga. Viņš noticēja. Viņš uzticējās.  Bet pienāca jauna diena. Bērns it kā vēlējas kaķēnu paturēt, bet tajā pašā mirklī tēvs atveda viņa veco velosipēdu, kurš nu bija salabots un spīdīgs. Un bērns atcerējās ātrumu un svilpjošo vēju ausīs. Un aizmirsa par kaķēnu.
Pagāja stundas, dienas, nedēļas. Kaķēns sēdēja pie savas pamestās mājas lieveņa, noskatījās garām skrejošajā puisēnā un cerēja. Bet viņš saprata.. . Viņš bija un ir viens. Ar ticību, ka pienāks diena, kad tāds vairs nebūs.

Mēs visi itin bieži rīkojamies kā bērni, negribot neko ļaunu. Uz brīdi no sirds aizraujoties ar savu jauno rotaļlietu, pēc tam to atkal atstājot novārtā. Tāda ir dzīve. Bet paliek jau arī noturīgas vērtības, kuru priekšā visas lietas un muļķības atkāpjas.
Bet kā tad ar kaķēniem ? Bērns, vai Tu zini, kas ar kaķēnu notiks rīt ?

Nav jau bieži  šie brīži, kad nākas bērnu brīdināt. Bet šādos brīžos vienmēr tam saku - Neglaudi pamestus kaķēnus !!!

Es šodien esmu kaķēns. Bet Tu nezini.. Rīt varu izaugt jau par tīģeri.

kāda diena. burrrvīga.

 Sveiki, ļaudis, cilvēki, bērni.

Pacilājums garastāvoklī izcils.
Nav ko te gari, tie, kas bija ar mani, ir tieši tādā pašā stāvoklī- mazās laimītes pārņemti.
Jāsaka, ka diena bija ļoti produktīva. Ar darbiņiem, ar sarunām, idejām, lielām idejām nākotnei un attīstībai.
Pelēkās šūniņas kustas. Atliek tikai iet uz mērķi, jo šodien sapratām, cik tas ir reāli piepildāms.
Trakajiem  pieder pasaule. Inovācijas mūs izglābs.
Izvilksim tās personību esences no mūsu vidus un radīsim ko ģeniālu. Es zinu, ka mēs to varam.

Kā harmoniskam nnobeigumam... šodien redzēju pirmo taureni. Un diena vispār bija saulaina un skaista. Un jā, sēdējām ar dāmām kāpās , skatījāmies jūrā un vērojām saulrietu.
Es izdarīju to, ko sen jau vēlējos, un pateicoties foršākajam dīdžejam/čalim Egonam Reiteram , klausījāmies 100baltas dvēseles radio SWH . Ceru, ka vēl kāds šodien paspeja iemīlēties šajā mūzikā, šo dvēseļu lidojumā.

Paldies, cilvēki, ļaudis, bērni.
Jaukas dienas un gaišas domas.

a.

P.S. eju turpināt skatīties vakar iesākto filmu par Salvadoru Dalī-

cita pasaule jeb mans sirreālais sapnis realitātē.

Labvakar.

Stāsts šovakar par vēju auklēto meiteni galvaspilsētā.
Es nezinu, kas bija tas, kas mani tur ieveda un pavadīja- pavasaris, mīlestība, ziņkāre vai likteņa roka, bet šādu vienkārša skaistuma pielietu dienu dēļ ir vērts* sāpēt un skumt nākošās.
(* standarta process, ja tiek piekopts morālais mazohisms).

To pasaule man rādīja- Zosu parāde un ielidošana saulē pa Daugavu . Vecas kundzes izdziedāts "Miglā asaro logs" uz kāda stūra Vecrīgā. Kluss saksofons kādā vēl klusākā un šaurākā ielā. Tā pastaiga caur peļķēm, skaļām ielām, gar baznīcām, vilcieniem un bāru spilgtajiem uzrakstiem. Tēja, daudz, daudz tējas. Sarunas, daudz, daudz sarunu. Saules sveiciens steigai un šļakata sānos. Spontānas idejas, kas skaistas, bet grēcīgas.
Bet visskaistākais bija un ir Tā pasaule, kas man uzziedēja.

Tagad tikai jādomā, vai šīs Rīgas dāvātie skaistumi nebija zīmes šodienas stikla abpusējajai asarošanai..? Nezinu. Dzīvoju un izdzīvoju. Es cītīgi un mērķtiecīgi bruģēju savu ceļu uz elli.

Šodien gan brutāli tikām atsviesti atpakaļ realitātē. Sirreālas sajūtas. Un man ļoti gribējās, kaut tas šorīt tiešām būtu bijis sprādziens un bam!.. , un nekā vairs nav. Tikai mēs savā sapnī palikuši uz mūžīgiem laikiem.

Cilvēki, cilvēki ! Ko nu par to- elpojiet, dzīvojiet, dzeriet pavasari ! Viss tikai sākas. Dziedāsim kopā ar putniem zem Saules, mazgāsimies siltajā vējā, reibsim no pumpuros dzītajām sulām. Dzīvība ir visapkārt. Gals un sākums visam.

Tagad man sāksies brīvlaiks. Laiks man. Laiks mākslai un bohēmai. Laiks svētajam miegam.

Jaukas jums šīs dienas.
a.

Par "...stāsti man par..."

23.marta lietainajā vakarā, kamēr puse Latvijas dzīvoja līdzi hokeja kaislībām, teātra namā "Jūras Vārti" viesojās jaunie un daudzsološie -pagājušās sezonas Latvijas teātra balvas "Gada spilgtākā debija" ieguvējas Ineses Mičules iestudējums kopā ar Dailes studiju beigušajiem aktieriem - "...stāsti man par...".

Citējot atsauces tīmeklī:
"1984. gadā viņi klausījās itāļus, pīpēja Kosmosu, kavēja skolu un štukoja, kur nopirkt jaunus džinsus. Kā jauns, tikko skolu beidzis cilvēks domāja, juta, mīlēja, meklēja sevi pieaugušo pasaulē astoņdesmito gadu Latvijā? Ko par tālaika jauniešiem šodien var izstāstīt cilvēki, kam pašiem tikko pāri divdesmit un kas tāpat mēģina atrast savu vietu un iztēloties nākotni?
Izrāde stāsta par 80.gadu Latvijas jauniešiem, kas aizraujas ar mūziku, kopā spēlē grupā, klausās ārzemju plates, tiekas mēģinājumu telpā, kaļ nākotnes plānus, sapņo, iemīlas, pārdzīvo uzvaras un zaudējumus. Izrādē ir maz teksta, atstājot vietu niansēm – raksturi un attiecības perfekti atklājas smalkjūtīgi precīzajās situācijās, dziesmās un aktieru dzīvajā saspēlē, kas rosināja laikrakstu Diena nodēvēt izrādi par "mazu aktierspēles brīnumu"."

Tā to laikam sauktu arī es- brīnums. Jāsāk kaut vai netradicionālo spēles teritorijas iekārtojumu. Darbība risinājās skatuves vidū, skatītājiem atrodoties 360 grādus apkārt, nieka metra attālumā no aktieriem, kas radīja vienreizēju intimitātes sajūtu. Sajūtu, ka esi daļa no stāsta, bet tomēr ārpusē. Šajā tuvībā arī saskatu vienu no izrādes lielākajiem plusiem- iespēja vērot katru aktiera sejas izteiksmi, vaibstu, sīkāko kustību un , pats skaistākais - acis.

Apbrīnojams ir jauno aktieru spēles patiesums. Jo, šķita, ka gaisā var sasmaržot tās jūtu reakcijas un eksplozijas, kas veidojas starp jauniešiem. Un atliek tikai minēt, cik liela daļa no aktieru Ērikas Eglijas, Ginta Andžāna, Initas Dzelmes, Kristapa Rasima un Kārļa Freimaņa( jā, arī izrādē viņu īstie vārdi nav mainīti) izpaustā uz skatuves ir iejušanās tēlā, un cik liela ir viņu pašu emocionālā pieredze, jo viss, ko viņi dara, šķiet tik īsts un nesamākslots.

Tāpat ievērības cienīgas ir katra aktiera muzikālās dotības, jo ikviens no viņiem izrādes laikā gan dzied, gan spēlē kādu mūzikas instrumentu. Mūzika ir burvīga, attiecīgās noskaņas veidojoša un spēlēta uz autentiskiem 70.gadu mūzikas instrumentiem, ko, kā lasīju, aktieri paši atraduši kādā Latgales kultūras namā. Vecā tehnika un čērkstošās plates kā odziņa un noskaņu pastiprinātājs.

Jāsaka, ka manā gadījumā izrādes kulminācija bija tieši tās beigu daļā, kad katrs no jauniešiem atbildēja uz jautājumiem, kas skar viņu jūtas un dvēseles- mīlestība, ideāli, pasaules kārtība, bet jautājums, kas uzrunāja visvairāk- Vai jauns cilvēks ir brīvs cilvēks?

Šeit arī meklēju izrādes morāli. Cik brīvi esam mēs mūsu laikos? Cik brīvi bija cilvēki pagājušā gadsimta nogalē ? Cik brīvi mēs esam savos uzskatos, rīcībā, principos ? Vai brīvības sajūtu maina mūsu gara stāvoklis, vai pieredze un krusts, ko katrs savā dzīvē nesam ? Mani uzrunāja aktiera Kristapa Rasima vārdi- "Mēs katrs esam tik brīvs, cik sirdī jūtamies".

Par laikmetu. Par jaunību. Par jūtām. Par mūziku. Par brīvību.

P.S. Prieks bija skatītāju rindās redzēt arī Ventspils pilsētas mēru Aivaru Lembergu. Prieks, ka tajā vakarā visi bijām brīvi no savas ikdienas, bijām tur uz skatuves, spēles pasaulē, vienojoties kopīgā smaidā. Paldies par sniegto iespēju ko tādu izbaudīt.

P.P.S. varat izlasīt arī šeit -ventspilszinas.lv

šodiendiena.

Labvakar.
Jāsaka gan, ka pēc vakardienas emociju trakajiem izlēcieniem šodien bija diezgan priecīgi.
Kā teicu Kādam- diena būs savādāka, bet jācer, ka ne smagāka.
Tā arī bija- savādāka un pat diezgan produktīva.
Ar SPP  ( jā, varu padižoties, mums tagad ir savs kaktiņš tīmeklī- šeit ) bijām pieredzes apmaiņas/ sadraudzības tūrē uz Talsiem. Nu baigi feini jaunieši tur mājo- dulli, jautri, dzīvespriecīgi, bet ļoti darbīgi, aktīvi un progresīvi domājoši, Prieks iepazīties un kopā būt. Ir apgūtas jaunas idejas, lietas un zināšanas, ar kurām vajadzētu papildināties.
Ui, bet kā man patīk tā publiskā apkārt figurēšana un runāšanās, un iepazīšanās. Kontaktu kociņš aug .
Patīkami.
Un vēl tas skaistais pavasaris, kas lieliem soļiem nāk. Jā, jā, apsveicu jūs visus ar pavasara iestāšanos.
Cik pasaule šodien bija saulaina un krāsaina. Prieks, prieks, prieks !
Kaut kā tā !
Un jau otro dienu galvā skan-

tā netīšām.

Nonācu pie secinājuma.

-Tās pašas kļūdas , tikai jaunā iepakojumā.

Vēl ir laiks ko mainīt, vēl var paspēt rīkoties citādāk, nekā toreiz.

Viss ir manī. Tikai dod man spēku saņemties un izvēlēties to ceļu, kas ejams šobrīd.

Bet...kurš salabos mani ? Coldplay- Fix You