stāvot rindā.

Šobrīd jau kādu brīdi, kas vēl neilgi turpināsies, es gaidu. Nepacietīgi, ar satraukumu, nelielām bailēm, neziņu.

Šo gaidīšanu es pielīdzinu stāvēšanai rindā - rindā un tualeti.

Es šo skatu stādos priekšā šādu, iedomājieties -

 brīvdabas pasākums, zaļā būda, aiz kuras milzīga rinda. Tu esi viens no viņiem, jau pavisam tuvu galamērķim. Sakrustotām kājām, ņemies un dīdies, nezini- raudāt vai smieties, jo, lai cik ļoti negribētos, lai kā tu apzinātos, ka esi nākošais, kurš tiks tur iekšā, tevī ir tas spiediens un satraukums, ka vari nepaspēt, ka var kas noiet greizi un sanākt skāde. Ņemies un peries, gribas tā, ka acīs kož. Aiz tevis desmitiem, simtiem tādu pašu- sakrustotām kājām, neziņā, satraukumā, gaidot un cerot, ka visi tiks līdz galam un gūs atvieglojuma labsajūtu.

Atvieglojuma labsajūta, par to, ka viss izdarīt un izdevies - tas ir tieši tas, ko gaidu. Ticu, ka arī kāds no jums "Tu".

Un pēc šīs labsajūtas atkal  ar jaunu sparu vari mesties trakajā vasaras nakts ballē, svinēt dzīvi, līdz nākošajai reizei, kad jādodas garajā, satraukumu un dīdīšanās pilnajā rindā.

a.

elpo un sajūti. dzīvo un izbaudi.

Cilvēk,
vai Tu raudi, kad asaras laužas no dvēseles ?
vai Tu smejies, kad smiekli kā ar lielgabalu grib izšauties no sirds ?
vai Tu dziedi, kad melodija sazarojas Tavās asinīs un grib tikt palaista lidojumā ?
vai Tu kliedz, kad zini, ka pēc tam būs vieglāk ?
vai Tu skrien, kad kājas pašas grib Tevi nest ?
vai Tu uzrunā tieši to cilvēku un tieši tajā brīdī, kad jūti, ka sirds saka- tagad vajag ?
vai Tu noklusē indes vārdus, zinādams, ka tie nesīs postu ?
vai Tu izsaki pateicību un visus labos, ziedošos vārdus, ko jūti kā pasakāmus cilvēkam, ko satiec ?
vai Tu esi pateicis- es Tevi mīlu - par spīti tam, ko padomās, par spīti tam, kas sekos ?


Ja esi raudājis, ja esi smējies, dziedājis ,skrējis, uzrunājis, ja esi mīlējis- 
cilvēk, Tu esi dzīvojis.


Ir muļķīgi runāt par dzīvošanu. Bet brīžos, kad no dzīves kāds aiziet, ir vērts ķerties pie savas dzīves analīzes.
Izpētīt savas sirds mozaīkas gabaliņus, un saprast, kas ir tās lietas, kas veido tavu laimes attēlu.
No viena gabaliņa līdz miljardam. Mums ir dota viena dzīve, lai mēģinātu atrast visus un iemācīties tos savienot.

Nakts. Ar prātu vakardienā, bet laiks jau rītdienā. Bet Tu pats esi šodienā.
Tev pašam šodienā nav ne gadu, ne datumu, ne laika joslu. 
Tu esi tas, kas ir Tava dvēsele.
Dvēselei nav iekšējā pulksteņa. Dvēsele lido no mirkļa mirklī, nevis no dienas dienā.




Domāju. Kā man paveicies, ka esmu jutusi to lidojumu.


..dvēselīt, par to lidojumu.. !

jāsmejas. kas tālāk ?

Šodien tīri evpatnēji, atliek tik uzsist sev pa pieri ar grāmatu un palūgt tēvam, lai uzsit pa pakausi.

Tātad. Ir uzausis rīts dienā, kad jākarto latviešu valodas un literatūras eksāmens. Es spirgta un bez stresa taisos, ņemos un perso, pārlasu Vāciešaa dzejas citātus, kas man nepieciešami domrakstam. Bez uztraukumiem. Atbrauc Karīna, uķina un mīļo mūsu jauno sunīti. Pa to laiku vācu pēdējās pekeles un atceros, ka man vajag pasi, lai mani pielaistu pie eksāmena. Khemm, domāju, ka nu man vairs nav īpaši jāskaidro, ka es pasi nevarēju atrast. Protams, pārraku istabā atrodošos kultūras slāni, pāris reizes kā minimums. Izvadīju somas, skapjus, aizgulti un tā tālāk. Protams, vizualizēju piektdienas skatu Swedbankā, kad sēžu pie bankas dāmas un taisu peristroiku kontos, un, jā, protams, redzu kā paņemu kaut kādu nožēlojamu līguma kopiju, bet pases liktenis man ir blek-autā. Jā, protams, mājās savu burtiski dārgo dokumentu neatradu,  cerēju, ka tomēr tas guļ siltajā lost and faund atvilknē bankā. Pie-brauc-skrējām tur-  nē-e, nav ! Stūūūulbi!

Vēl pastarpē jāpiemetina tas, ka eksāmenam par godu uzcirtusies zilā kleitiņā ar pieskaņotām zaļām istabas čībām. Ko, čībām?- tu teiksi ! Jā, steigā un satraukumā par pases un mana eksāmena litkeni, no mājas izgāju čībās. Labi, ka laicīgi attapos ( ne skolā , ha ) . Skolotāja Tīrmane teica, ka šādā gadījumā vēl normāli būtu, ja sapīstu zeķubikses, tā sacīt- pilnai laimei ! Ai, brrrriesmas .

Par pasi un eksāmenu. Nu tik gudra biju, ka uzreiz aigāju pēc izziņas, kas pierādītu manu identitāti un piederību skolai. Viss bumbās. Eksāmenā ielaida, uzrakstīju, galva lupatā, bet vismaz viss. Atsēdējām pie manis ar dāmām un uzpīpējām, un uzēdām, un uzdzērām tēju. Jā. Un suni izmīļojām !

Un, protams, kā jau paredzēju- pēc arheoloģisko izrakumu atkārtotas veikšanas istabas kultūras slānī, es pasi atradu laimīgi iekārtojušos starp-gult-galdes šķirbā. Kā teiktu Žūūb- kāds pārsteigums !

Tā vien gribas jautāt- Kas tālāk ?

Un tā vien gribas atkārtoti uzsist sev pa pieri un teikt- Anna, saņemies, tie ir eksāmeni ! Bet vecam sunim jaunus trikus neiemācīsi. 

Počemu prosta, jseļi možna složna ! ( kaut kā šitā mamma parasti saka )

Es esmu fōrša !

gribu/ negribu

If we can't be..

I don't want to be a part of this air

I want to be a part of you

Divide me into million pieces

And breath me in

I don't want to be a part of your body

I want to be a part of your soul

Write me into a melody

And sing me out

Then we will fly-

-me and your soul..

..together.

a.

Pirmo reizi pati rakstu kaut ko angļu valodā.. hm ?

cilvēk, kā ir ar tevi ?

Cilvēk, kur spēku smeļas Tavs gars ?

Es esmu jūras bērns. Manās asinīs šalc jūra. Pie savas, Baltijas jūras, es eju kā citi iet uz baznīcu. Tur vari krist ceļos un lūgt piedošanu, vari lēktāt laimē, tur vari būt atvērts, tur vari būt tu pats. Jūra ir spēks un miers reizē. Harmonija. Krāsu, skaņu, smaržu, sajūtu pārpilnības rags. Vai esi dzirdējis jūru runājam ? Neesi, ja neesi dzimis pie tās, ja neesi audzis ar to, ja neesi atkarīgs no tās. Pie tās spēku smeļas mans gars.
Vari jau teikt- Ubi bene, ibi patria- Kur man labi, tur man tēvija, bet mūsu miesa, un līdz ar to arī gars, ir dzimušas zem vienas zvaigznes vienā zemeslodes punktā. Tā ir negrozāma patiesība. Un tādēļ es ticu, ka šī vieta ir viens no mūsu lielākajiem spēka punktiem.

Tu vari justies iztukšots, bezspēcīgs, vientuļš un nosalis. Klīst pa pasauli, klīst pa dzīvi, klīst pa saviem domu ceļiem. Un slīdēt visam garām. 

Bet pienāk taču brīdis, kad gribas apstāties. Iekosties mirkļa kumosā, baudīt to un norīt.

Uzņemt sevī šo mirkļa sniegto vienreizības un neatkārtojamības devu. 

Tā ir kā narkotika. Visas izjūtas pastiprinās- gaiss smaržo vēl spēcīgāk, katrs elpas vilciens, katra gaisa plūsma tiek sajusta, crikulējot ķermenī, acs tver katru gaismas un krāsas radīto aprīnojamo zīmējumu, katra lieta un pieskāriens tai rada neizskaidrojamu jūtību. 

It kā viss ar Tevi notiktu pirmo reizi. It kā viss notiktu arī pēdējo. Tu esi dzīvs. 

Un šajā brīdī tu to saproti ar prātu, izjūti savā sirdī, sajūti ar katru ķermeņa atomu. Tu esi dzīvs.

Cilvēk, ko Tu dari un ko Tu vēlies - eksistēt vai dzīvot ?


a.

tā vienkārši. Skan.

Skan.

Balta saule spīd,
visapkārt jūra, jūra vien...
...skan...
Bet šoreiz es viena, es viena vien
un tukšums apkārt man.
Balta laiva slīd,
bet laivai jau saturs pavisam cits.
...tik skan...
Vārdi jau izkliegti pār lūpām sen,
tik reibušais prieks prātu tālumā dzen,
un skan...
Bet ne vairs pirmo reiz, ne tevi un sevi,
tik' balto tukšumu jūt...
Un, jā, esmu taj' vietā,
un, jā, starp mūžībām divām-
pagātnē, kur klusēt varējām
un nākotnē- vai mums maz laimīgiem būt?!
...vēl skan...
Balta saule spīd,
visapkārt jūra, jūra vien... 

 a.

 

  

 

Jāņonkulis. (JRT)

Tātad- par Māras Ķimeles iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī.

Jāsaka, ka uz pirmo šī izrāde man tiešām neuzrunāja. Bet laicīgi piefiksēju, ka sevī jāuztausta eksistenciālisma stīga. Tā teikt- dzīves jēgas meklējumi, savas esības pamats un spēju pielietojums, mīlestība visā savā krāšņumā un sāpīgumā, darbs, liktenis un pienākums. Tas ir tas, par ko šī izrāde runā. Un tieši tā- runā. Viss ir Čehova ( oriģināls- "Tēvocis Vaņa") tekstos, no kuriem strāvo izcila filosofija, kas manā gadījumā visbiežāk izvērtās kā smiekli caur asarām.

Fakts, ka nezinu, kā Čehovs to pasniedzis savā oriģinālā, bet Ķimeles radītais liekt domāt par sekojošo..

Nejau par uzsvērto atšķirību starp lauku cilvēku  un pilsētnieku, bet par reālo katram- savu- vietu dzīves ikdienā. Par to sūtību, ko, manuprāt, mūsos katrā ielicis Tas augstais spēks jeb liktenis, un šai sūtībai attiecīgo un pakļauto laimes formulu. Par to, cik sāpīgi izvēršas atšķirīgās blakus pasaules/sūtības ienākšana citā, radot ilūziju, ka tava laime nav īsta laime, ka tava esība un rīcība nemaz nav tik vajadzīga, bet tā otra funkcionē daudz labāk. Secinājums- katram laimes formula ir sava un slēpjas citās lietās, vietās, jūtās un vielās.

Tad mīlestība. Standarts- vienpusēji ilgi gaidošā, bet neatbildētā, abpusēji kaislīgā, bet neatļautā, ilūzija, kas patiesībā iekāre un liek asinīm riņķot ātrāk. Bet tā īstā un mūžīgi mūžos, līdz nāve mūs šķirs, te nebija. Ne šajā stāstā. Un domāju tik, kā tas cilvēciņš savos evolūcijas augstumos nežēlīgi tiek mocīts. Dvēseles tiek plēstas un šķaidītas. Sapņi tiek palaisti prom kā hēlija pildīti baloni debesīs un aizmirsti. Skumji..

Mans emocionālais stāvoklis bija veiksmīgs šai izrādei, eksistenciālims aktuāls un, jāsaka godīgi- paraudāju ar. Gan ne pēc spēcīgā  Zariņas beigu monologa, bet tomēr. Nostaļģiju pastprināja arī izrādes lietus efekts, kas otrajā cēlienā, izrādījās , bija patiesie mammas dabas spēki ar deviņiem pērkoniem un zibeni.

Bet jāsaka, ka labākais priekš manis bija izrādes noslēgums, ko, tiešām, tik veiksmīgu nebiju peidzīvojusi sen. Mani tracina publikas mūžīgā steiga uz garderobi un attiecīgā izrādes "neizgaršošana" un ārprātā ātrā plaudēšana. Bet šoreiz, nezinu, apzināti vai nē, dziļdomīgais beigu monologs tika pabeigts, punkts pielkts, gaismas lēnām nodzēstas un visi kā viens atstāti piķa melnā tumsā ar burvīgu klavieru mūziku fonā. Palika katrs pats ar sevi un iespēju "sagremot" tikko redzēto un dzirdēto, ieiet sevī, "izgaršot" un pielikt punktu. Un tikai tad, pēc tumsas pauzes, iedegās gaisma, iznāca aktieri un publika varēja izteikt savu pateicību un apbrīnu applausos. Izcili. Tieši tā, kā teātri patīk "gremot" man.

Man bija lieliska iespēja vērot visu, gan aktieru, gan skatītāju sejas. Diemžēl publikā redzēju tik maz seju, kuras izskatītos uzrunātas. Lai gan tajā jau viņus nevar vaonot, jo nav jau arī tā labākā izrāde, kas redzēta. Bet tomēr- kaut kādam pārdomu efektam sejā jau vajadzēja parādīties, manuprāt. Bet aktieri.. paldies viņiem. Viņu sejās es redzēju to, ko, kā šķita, rādījā arī mana seja un juta dvēsele. Sejas bija saitē ar dvēseli un lomu. Mans tops šoreiz Gundars Āboliņš, visu cieņu un cepuri nost viņa priekša. Paņēma. Uzrunāja.

Pāris neprecīzi, bet ideju paudoši citāti. Var būt, ka ne tie labākie, bet tie, kas palika atmiņā:

"Es dzeru, jo dzerot tas viss vismaz sāk līdzināties dzīvei.."

 "Kad es iedzeru, man rodas pašam sava filosofija. Un manā filosofijā jūs visi esat sīki.."

" Sieviete vīrietim dzīvē var būt trīs veidos- vispirms paziņa, tad mīļākā un tikai pēc tam draugs.. " !!? 

Ja nu sanāk un gribas apmeklēt šo izrādi, tad te būs papildus info: 

http://www.jrt.lv/izrade_popup.php?code=1315

http://www.diena.lv/lat/izklaide/teatris/jaunas_recenzijas/janonkulis

mja.

Laikam jau tā rezonase tikai manī.

 Piedod, ka vēl neesmu izmetusi ārā.

Nevaru un nevarēšu.

Pārāk skaisti, lai izmestu.

Pārāk ļoti jau paspējis ieēsties.

Gan jau kaut kā, kaut kad ..

būs labi.

.. Es tikai satraucos par Tevi.

pigori.

Mjaā.

Cik apbrīnojami un pat amizanti - 

kādas tik muļķības un jaukumus un visādas citas sīkas, bet tomēr nozīmīgas lietas, viens cilvēks ir gatavs darīt un dot vienam otram citam. 

Absurdi un smieklīgi.

Bet, pat par spīti tam, šīs lietas šķiet nozīmīgas un tiek veiktas ar prieku un pienākuma apziņu.

Skatos uz sevi tagad, naktī, un smejos. Bet jūtos labi, darot šīs muļķības.

Kā saka- muļķiem likumu nav !

krevele.

Labvakar.

Šodien aprit tieši mēnesis.

Jau pagājis vesels mēnesis.  No tās dienas. No tās nakts. No tām sajūtām.

Mēnesis. ..

Un ārā pilnmēness briest. Zīmīgi. Sakritība? - Šaubos !

Ir uzaugusi ļoti kreftīga krevele, gar kuru nu šovakar, par godu apritējušajam mēnesim , knibinos.

Mmm, zināt, atceraties, kā ir tad, kad dzīstoša brūce niez, cik ļoti gribas nokasīt to sacietējušo limfas un asins recekli ? Jā, mīļie, to es šobrīd daru. Kasu un knibinu savu iekšējo kreveli.

Asins smarža, asins garša. Jāā.. .

Jau pagājis mēnesis.. . JAU !

Tipiski sev - domāju. Nevajadzētu jau, bet ko darīt, ja tik ļoti pie sirds iet morālais mazohisms ?

Tātad- domāju... Vai šādi gadījumi tiešām beidzas tik vienkārši ? Man arvien vairāk šķiet, ka tas atstās daudz plašāku rezonansi. Šādi tam nav jābūt. Vēl nekas nav beidzies.. .

Bet var būt, ka šī plašā rezonanse jau IR. Manī, manā prātā, sirdī, iekšās, ārās. Visur manī. Tikai ne Tur un apkārt.

Katru dienu pamostos ar satraukumu par to, ko man atnesīs jaunā diena. Kura svītra, kurš taustiņš, kura krāsa.

Mīlu spontanitātes valdzinājumu, izbaudu likteņa sitienus un glāstus. Un, Likteni, es smīnu!

Dzīve tik ļoti līdzinās jūrai. No rāmas, līdz bangojošai. No gaiši zilas, līdz melnais dzelmei. Dzīvība un nāve.

Jā. Bet Es ticu, ka pienāks nakts, kad mēs atkal lidosim.. .

a.