Sveiki, ļaudis, cilvēki, bērni.
Mans saldsulīgi gardais stāsts jāsāk ar tiem pašiem pamatiem- kāpēc !
Ar Žubi ļoti, ļoti gribējām tikt uz Positivus festivālu, un tā kā mēs tādas rīcībspējīgas aktīvas dāmas, pieteicāmies par brīvprātīgajiem . Nav divu domu- mūsu ieteikuma vēstules viņus pozitīvi sagrāva un viņi mūs ar sajūsmu pieņēma un 16.- 17. jūlijam atplestām rokām gaidīja Salacgrīvā .
Es nezinu kā ir ar jums, bet man praksē pierādījies- lai paredzētais/ iespējamais notikums būtu izdevies prīmā, tad kaut kam sagataves/ gaidīšanas procesā ir jānoiet greizi- tā ir zīme, ka gala rezultāts būs fantastisks! Kā saka, dzīvē viss ir līdzsvarā, kontrastos, un to es un mans likteņa vadātājs arī piekopj.
15. jūlijs. Skolā saņemam atestātus, sekmju izrakstus un eksāmenu sertifikātus un pošamies vakarā paredzētajam ceļa posmam uz Salacgrīvu. Ap pulksten septiņpadsmitiem trīsdesmit , dāmas Karīna un Žūūb savācas pie manis, lai sagaidītu mūsu apburošo un izpalīdzīgo šoferīti. Nē, nu nenosmieties, ja jūs būtu redzējuši to iedvesmojošo
pekeļu daudzumu
, tad jums šķistu, ka mēs pārvācamies uz dzīvi Mazpisānos- telts, divi guļammaisi, no kuriem viens smags un izklausās šķidrs, divvietīgs piepūšamais matracis ( nu komfortam, eu ! ), soma, soma un soma, vēl kaut kāds maisiņš, jā. Metu krustus, lai, ieraugot to mantu kalnu, jaukais šoferītis pie manas mājas bremzes vietā nenospiestu gāzi.
Fu, viss labi, sastampājamies iekšā ( un tagad es izplūdīšu epitetos) melnajā, klasiski skaistajā, ērtajā, jaukajā, patīkami vēsajā
mersedesā, kur fantastiskā šoferīša ( jā, es zinu, ka arī viņam veltu greznus epitetus, bet viņš ir cilvēks, kas patiešām no manis tos pelnījis daudz un dažādos sakaros ) un radio SWH vakara programmas pavadībā, mērojām patīkamu ceļu uz galvaspilsētu.
Paldies, paldies, paldies, melnais
mersedes, kāpjam ārā un ejam pie Karīnas patējot. Pasēžam ar viesmīlīgo namamāti jaukajā dzīvoklī un ar Žūb atkal pošamies tālākajam ceļam. Aaaahahaa, vairs pie durvīm nestāv
mersis- nokrāmējamies kā bruņurupuči! ( ai, žēl, bilde ir pie Žuubs ).
Nu neko, slīdam tālāk. Vakars vairāk kā silts, grozām galvas un priecājamies par arhitektūru, īpaši apbrīnojot Mākslas Akadēmijas tornīšus, kad Žuub attopas- cik ir pulkstenis ?!
āāh, mums ir 15 minūtes no LMA līdz autoostai, no kuras atiet pēdējais buss uz Salacgrīvu, telts uz muguras un matracis ar visu pumpi ķešā, nerunājot par sev uzkarinātajām somām un litros mērāmo guļammaisu- skrienam ( cik nu to šādā stāvoklī var izdarīt ). Aptuveni pie cirka, kad palikušas bija kādas 8 minūtes, mani pārņēma bezcerība. Saņēmām sevi un
pekeles rokās un skrējām. Par brīnumu, tunelī trāpījām pareizajā šķirbā, izlienam,
šagojam, bet, protams, tik gludi jau nevar un nedrīkst iet - Žuub pie
stokmana uzsprāgst soma, un es tik spēju uzlasīt tos labumus, kas tur nāk ārā ( no zobubirstes līdz peldkostīmam ieskaitot ). Tā nu ir atlikušas kādas 3-4 minūtes, līdz AO divi soļi, BET- vēl jāatrod piestāšanas vieta.
āāā, rasā džasā dzenamies- IR ! P
ēdējākais perons, un 1 !!! jā viena, VIENA minūte līdz autobusa atiešanai. Mēs iekāpjam un durvis aiztaisās. Viss. Nu kā tā var nopērties, kā tā var nočammāties ! Nu, un kā tieši tā var paspēt? KĀ ? Sejas kā marinēti tomāti- miklas un sarkanas ! Elpas nav, mutē tuksnesis un palikušas tikai stāvvietas. Jā . Vismaz esam iekšā un braucam uz Salacgrīvu. Stāvam un smejamies par sevi, ar sevi un visādi citādi- smejamies. Duras pļuras. Mums mūždien kaut kā tā sanāk- sačammāties, apmaldīties starp trim tiltiem, trijās priedēs, uz vienas ielas, pārvārīt piena katliņu pāri un sausu. Pasaki man, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu ! Taisni vai jāsmejas !
Kaut kad starpceļā tiekam arī apsēsties. Turpinām smieties - standarts.
23:45 iebraucam Salacgrīvā. Jēē,
statoils priekšā- ūdeni, ēdienu, āāā.. ! A
statoils ciet- pārtraukums ! NEeeāāāēēēāāāēēē ! Ai, da labi, lienam pa šoseju ar nemazāko nojausmu par to, kur īsti jādodas.
Veiksmīgi nogājušas gar kapiem ( cik gan tas ir forši! ), sastopam pāris čaļus, kas piedāvā aizvest. Paldies, nē, bet ceļu gan vismaz pateica. Patīkami.
Tālāk stāstā seko nakts posms ar ne tik daudz
ekšena, kā, piemēram, ieložņāšana teritorija caur kaut kādiem krustu šķērsu žogiem, šoks par nez kādēļ pie estrādes griestiem uzvilktu mašīnu, iespaidīgais gaismu mēģinājums, mute vaļā par tele2 skatuves izmēriem ū tē tē. Atradām savu
ūber lielisko telšu pilsētiņu, uzcēlām savu pili, ap vienam naktī skaļā un brutāli čīkstošā veidā pumpējam matraci ( jā jā, milzīgo divguļamo matraci, a ko ?! komfortu mīlam! ). Seko jauks un atvieglojuma pilns gājiens uz
statoilu, svinīgā
hotdoga aprīšana, aukstā ūdens beidzot-malkošana un pret-odu līdzekļa iegādāšana. Grasāmies beidzot likties slīpi, ko gan kādas 5 minūtes kavē iereibis cūciņ-čalis, kas izmisīgi cenšas piedāvāt man viskiju ar
kōlu. Tik izmisīgi, ka gandrīz ielien man līdzi teltī, fui ! Neko. Ar Žuub piesmejam telti un snaužam. Rīt 8:00 ceļamies un veļamies. Jastrrrrrādā.
Atliek vēl tikai citēt plkst.2:30 sprāgušo Žuub spilgtāko vārsmu: "Es nevarēju neko izdomāt, tāpēc es neko nedomāju ! "
Kā teiktu Elīna - cik skumji !
Turaties kontaktā- turpinājums sekos visai drīz..
Tad, kad tu man rakstīji,
I want to be a part of you
Jāsaka, ka uz pirmo šī izrāde man tiešām neuzrunāja. Bet laicīgi piefiksēju, ka sevī jāuztausta eksistenciālisma stīga. Tā teikt- dzīves jēgas meklējumi, savas esības pamats un spēju pielietojums, mīlestība visā savā krāšņumā un sāpīgumā, darbs, liktenis un pienākums. Tas ir tas, par ko šī izrāde runā. Un tieši tā- runā. Viss ir Čehova ( oriģināls- "Tēvocis Vaņa") tekstos, no kuriem strāvo izcila filosofija, kas manā gadījumā visbiežāk izvērtās kā smiekli caur asarām.
kādas tik muļķības un jaukumus un visādas citas sīkas, bet tomēr nozīmīgas lietas, viens cilvēks ir gatavs darīt un dot vienam otram citam. 
Jāsāk ar to, ka diena bija skaista un saulaina. Skolā , kā parasti, gaiss ar jautrības gāzi piepildīts. Un, āāāā, tas ūber garšīgais augļu groziņš par 20 santīmiem ( sasodīts, cik lēti par šādu gastronomisku izvirtību!!! ) .Sasodītais fizikas kontroldarbs, kas beigu beigās nešķita tik sasodīts ( drošvien tādēļ, ka nostresojos jau vakar) arī pārdzīvots. Nosmējos bioloģijā. Un domāju, ka nu jau gan būšu pļekā pēc šitādām izdarībām, bet nē !!! Pa ceļam apēdu gotiņsaldējumu , izplāpājos ar Žūūb. Laimīga aizciloju mājās, parunāju ar cilvēku... ar labu cilvēku, nu jā, simboliski, bet arī tas man tā svarīgi bija. Šitādā pacēlumā izgāju paskriet pa reņķa dārzu . Un ta tās frišs vēl i' logus notīrīju. Un tad vēl izdomāju aiziet uz dokumentālo filmu, kur vispār prīmā- gan tā filma bija interesanta ( par VOGUE darbības aizkulisēm), gan dabūjām domino un lielos šokolādes cepumus un sulu ( platmales ir ļoti noderīgas un funkcionālas cepures, it īpaš ja rodas vajadzība tajās salikt bezmaksas pieejamo cienastu ) . Un tā ar šovakar atkal laimīga cilpoju mājās.